суббота, 21 февраля 2015 г.

Kreativitāte, labums un laime

Lada Stoligvo – privātpraktizējoša
ārste-psihiatre.

Nevienam nav noslēpums, ka potenciāli pacienti uzskata, ka divi garīgas veselības

palīdzības uzdevumi ir atbrīvot pacientu no psihiskā rakstura ciešanām, kā arī palīdzēt viņam

izzināt sevi jeb, citiem vārdiem sakot, izvēlēties savu dzīves ceļu. Ir pieņemts uzskatīt, ka cilvēki

mēdz griezties pie psihiatra, lai atbrīvotos no traucējošiem simptomiem, bet pie psihoterapeita

pēc palīdzības krīzes periodā, ciešot zaudējumus. Parasti cilvēks saskaras ar šādām situācijām, ja

viņš vai viņa zaudē vai varētu pazaudēt objektu vai attiecības ar to, pazaudēt sava spēka sajūtu,

veselību vai pašcieņu. Tajā pašā laikā ir mūsdienīgi klienti, kuri nāk pie psihoterapeitiem nevis

ar nolūku tikt vaļā no kādām problēmām, bet ar mērķi atrast savu ceļu laimes izjūtas gūšanai.

Tie pārsvarā ir panākumiem bagāti, ekonomiskajā un sociālajā ziņā veiksmīgi cilvēki, kuri vēlas

atrast un meklē savas iekšējās neapmierinātības cēloņus.

Jebkurš cilvēks meklē savu personīgu ceļu uz laimi. Gleznotājam laimes sajūtu sniedz

daiļrade, inženierim – jaunu konstrukciju radīšana, arhitektam – ēku būvniecība. Tomēr bieži

vien cilvēki izvēlas nepareizu ceļu uz laimi. Daudzi vēlas kļūt par māksliniekiem, juristiem,

ārstiem, bet vēlāk atklāj, ka viņu aicinājums ir cita nodarbe.

Аbstraktais „sabiedriskais viedoklis” mudina cilvēkus gūt labumus, un šīs vadmotīvs

tiek saistīts galvenokārt ar panākumiem un laimi. Taču, tiekot pie mediju un televīzijas pārstāvju

slavētajiem labumiem un vērtībām, cilvēks bieži vien jūt iekšējo tukšumu un pārdzīvo dzīves

jēgas trūkuma krīzi.

Ir vēl viena klientu kategorija. Viņi ievērojami retāk labprātīgi nonāk manu kolēģu

psihiatru un psihoterapeitu kabinetā. Runa ir pa tā saucamām „radošām personībām”. Parasti

konsultācijas „pasūta” radošo cilvēku radinieki un tuvinieki. Šāda rakstura cilvēkiem vislielākās

grūtības sagādā personisku attiecību izveidošana un saglabāšana. Parasti viņi izvēlas radošo

realizāciju, zaudē spējas adaptēties sabiedrībā, dažkārt diezgan agresīvi aizstāv atsevišķas

marginālas uzvedības formas, savu ekscentriskumu un kategoriskumu pret apkārt esošajiem.

Tas ir saistīts arī ar sabiedrībā pieņemto jau minēto uzskatu par „radošo personību”, kura ir „jo

bohēmiskākā, jo ģeniālākā”. Bet, galu galā, vai tas nes labumu pašai personībai? Vai tas sniedz

laimes un harmonijas sajūtu? Var arī tieši otrādi – grimstot sevī, šāds tips „iestrēdz” bezgalīgajā

pašrefleksijā, projicējot uz apkārtējiem savas bailes un nereālistiskas fantāzijas. Tādējādi

personība nonāk bezdibeņa malā, cieš no sociālās dezadaptācijas un dziļiem psihiskajiem

traucējumiem. Savukārt tas beigu beigās pilnībā bloķē viņa vai viņas radošās pašizteikšanās

spējas.

Тikai attiecības ar citiem cilvēkiem kļūst par uzticamo konteineri jebkuram neprāta

paveidam. Кad šādi kanāli (attiecības ar cilvēkiem) tiek ignorēti, savukārt radošais potenciāls

vairs nespēj modificēties noteiktu psihisko izmaiņu ietekmē, proti, pielietojot nobriedušos

psihiskus aizsardzības mehānismus, tad par sevi liek manīt arhaiskie psihes slāņi, kas burtiski

uzsprāgst citu cilvēku acu priekšā. Šādā gadījumā vērojami gan radoši-postošie primitīvie

uzplūdumi, gan iesprostota, izmisusi, plēsta pašapziņa, gan savdabība psihotiskajā fāzē.

Kāpēc cilvēkam, kurš savā dzīvē galvenokārt vadās pēc rodošā impulsa, ir jābūt

izspiestam no cilvēku saimes? Un otrādi: kāpēc „parastais” cilvēks nevar radikāli mainīt savu

priekšstatu par heroisku ģēnija definīciju, kuru viņam uzspieda romantiskais 19.gadsimts? Starp

citu, šī ģēnija izpratne ir piesātināta ar godprātību un skaudību, un kāpēc minētā personība nevar

izbeigt sapņot par ekstraordināro personību ārpus vispārējiem cilvēces likumiem?

Mēs bieži vien jaucam radošo un māksliniecisko. Tādējādi šajā rakstā es izmantošu

terminu кreativitāte 1., kas atspoguļo radošo pieeju dzīvei un jebkura veida darbībai. Кā es jau

esmu norādījusi, bieži vien radošas izpausmes tiek asociētas ar sava veida asociālo uzvedību, un

tas ne vienmēr tiek vērtēts pozitīvi. Tomēr radošās pašizteiksmes un autentiskās darbības spējas

ir viennozīmīgi saistītas ar laimi, ko cilvēks jūt radošās aktivitātes laikā. „Labuma” un „laimes”

atdalīšana ir pretdabiska, praksē ne vienmēr var uztvert šo divu filozofisko jēdzienu starpību.

Mēs centīsimies tikt skaidrībā ar šīm teorētiskām un terminoloģiskām atšķirībām, kā arī šo

svarīgo un pretrunīgo, bet tajā pašā laikā saistīto procesu nozīmi mūsdienīga cilvēka dzīvē.

Labums un laime reliģiskajā uztverē un psihoterapijas procesā.

Lietojot terminu „labums”, es runāju par spēju izvairīties no saspīlētām attiecībām,

tiekšanos pēc veselības, patīkamām sajūtām un izvairīšanos no stresiem. Es vēlētos iekļaut šajā

jēdzienā arī spēju pelnīt sev iztiku, kā arī aizsargāties no lietus, karstuma, aukstuma un citiem

nelabvēlīgiem klimatiskiem apstākļiem, drošu pastāvēšanu, pietiekamu seksuālo atslodzi, visu

fizioloģisko mehānismu normālu un nenogurdinošu darbību. Tādējādi „labums” nozīmē visu

tieksmju apmierināšanu bez pārmērīgām pūlēm, kā arī minimālās nepieciešamas dzīves telpas

pārvaldīšanu. Taču šādu jēdzienu nevajadzētu uztvert vienīgi no fizioloģiskā aspekta. „Labums”

ir cilvēka komforta stāvoklis, un viens no tā priekšnoteikumiem ir sociālā aizsardzība un

garantijas nākotnei. Piederība kolektīvam un autoritāte tajā, drošuma sajūta, pārliecība par to, ka

neesi baltā vārna, labas attiecības ar radiniekiem, tuviniekiem, kaimiņiem un paziņām arī nosaka

labumu. Tas nozīmē, ka saspīlētas attiecības ar apkārt esošajiem cilvēkiem, neapmierinātība,

kaitinājums, uztraukums, naids, neatrisināmie konflikti, mokošie patiesības meklējumi, kas

gandrīz nekad nevainagojas ar panākumiem, fanātiskā pretošanās Pasaulei un Dievam, pieredze

saskarsmē ar ļaunumu un nāvi neietilpst „labuma” definīcijā.

Turklāt daudzi uzskata, ka par cilvēka labumu jārūpējas valstij, nodrošinot sociālās

garantijas. Tomēr, manuprāt, visi piekritīs, ka valsts nevar nodrošināt cilvēkam laimi. Valdības

spēkos ir vienīgi piedāvāt katram pilsonim brīvību laimes meklējumos.

Pats par sevi saprotams, ka slimība nav labums. Jebkurā gadījumā, veselīga cilvēka

fizioloģiskais un garīgais stāvoklis ir nesalīdzināmi labāks par slimnieka pašsajūtu.

Tādējādi cilvēks, kurš ir apveltīts ar kādām materiālām un sabiedriskām vērtībām jeb,

citiem vārdiem sākot, labumiem, no malas izskatās laimīgs. Bet vai viņš jūtās laimīgs?

Pretēji ikdienišķajai laimei, es vēlētos ieviest terminu „laime-pašīstenošanās”, kas ir

galvenokārt saistīta ar dvēselisko labklājību. Piemēram, kristietība centās snigt cilvēcei laimi,

sludinot nevis veiksmi un mierīgu dzīvi pārticībā, bet Dieva meklējumus. Filozofijā tas tiek

dēvēts par patiesības un jēgas meklējumiem. Saskaņā ar kristiešu priekšstatiem, šajā pasaulē nav

iespējama pilnīga laime, jo cilvēks ir grēcīgs, baidās no nāves un izjūt attālumu no Dieva.

Pastāv vairākas filozofijas mācības un reliģiskās konfesijas, un vienlaikus ir neskaitāmi

ceļi laimes gūšanai. Būtībā katram cilvēkam jāizvēlas savs ceļš, taču laimes gūšanas veidiem

piemīt kopējās iezīmes. Savukārt man nav zināma metode, kas palīdzētu izvairīties no

konfrontācijas ar ciešanām un nāvi.

Diža kristiešu mifologēma ir Jēzus Kristus dzīve, viņa rīcība, ciešanas un nāve, kuri

simbolizē laimes ceļu un nenovēršami ved Kristu Debesu Tēva klēpī. Runājot par ciešanām un

briesmām, pat krustā sistais Jēzus nevarēja tūdaļ pacelties debesīs un pavadīja trīs dienas mokās.

Budisti dēvē par laimi nirvānu. Taču, lai sasniegtu šo stāvokli, cilvēkam jāpiecieš kaites,

vecumdienas un nāvi.

Tādējādi diez vai mēs spējam precīzi definēt, kas ir laime vai vismaz iedomāties to,

jo laime ir acumirklīgs stāvoklis, kas sasniedz savu kulmināciju reliģiozajos un filozofiskajos

pārdzīvojumos. Tajā pašā laikā ir tādi brīži - saulrietā vai nomazgāšanās laikā kristībās, pie

ugunskura ar draugiem, kad pēkšņi rodas dievišķas trīsas un negaidīti nonāk apskaidrība, priekš

kam mēs dzīvojam.

Kādu siltu pavasara vakaru es pastaigājos pa pilsētas parku Nicā un nejauši noklausījos

pašdarbības orķestra uzstāšanos. Muzikanti bija vairāk nekā sešdesmit gadu veci, daži no viņiem

ne visai labi pārvaldīja muzikālos instrumentus, jo viņu roku locītavas vairs nebija visai kustīgas.

Viņi spēlēja vecmodīgu džezu. Vērojot orķestri, es sajūtu, ka mūziķi pauž kaut ko, kas ir ļoti

tuvu „laimei”. Viņi spēlēja ar sirdi, nevis ar pirkstiem. Tas bija apburoši. Viņi it kā stāstīja,

ka ir atraduši personisku jēgu un laimi, savu pašīstenošanās ceļu jeb, definējot to analītiskās

psiholoģijas valodā, savu individuācijas procesu.

Labums un laime ir savstarpēji pretrunīgi. Ikdienišķajā nozīmē ceļš uz laimi neiekļauj

nepieciešamību pēc ciešanām. Labums mudina mūs justies laimīgiem un nesarežģīt sev dzīvi ar

jautājumiem, atbildes uz kuriem mēs nezinām. Laimīgs cilvēks ģimenes lokā apsēžas pie galda

un bauda sātīgas pusdienas. Savukārt persona, kura meklē laimi-pašīstenošanos ir pretrunā ar

Dievu, nelabo, pasauli un nāvi laikā, kad varētu no tā izvairīties.

Garīgas veselības konsultēšanas un psihoterapijas procesa gaitā arī ir iespējams noteikt

diezgan stingru robežu starp labumu un laimi. Psihiatrija viennozīmīgi nodarbojas ar cilvēku

atbrīvošanās no simptomiem, proti, psihiatra mērķis ir palīdzēt pacientam sasniegt „labuma”

stāvokli. Psihoterapijā tādējādi jēdziens „labums”, visticamāk, nozīmēs palīdzības sniegšanu

pacientiem, kad viņi pielāgojas apkārtējai pasaulei, kā arī tieksmi iemācīt viņus sasniegt

apmierinošus rezultātus cīņā par pastāvēšanu. Taču psihoterapijas procesā mērķis nav tikai

pacienta adaptācijas spēju uzlabošana, bet milzīga nozīme tiek piešķita klienta izpratnes

veicināšanai par personīgu unikalitāti. Lielas pūles tiek pieliktas, lai klients iemācītos dzīvot

harmonijā ar sevi un apkārtējo pasauli (analītiskajā psiholoģijā tas ir saistīts ar individuācijas

jēdzienu, savukārt self-psiholoģijā tas nozīmē pašīstenošanos un pašaktualizēšanos), kas nebūt

nav saistīts ar cilvēka psihisko veselību, labklājības sajūtu un laimi ierastajā šo jēdzienu nozīmē.

Šajā kontekstā ir vērts pieminēt kreativitāti. Līdz ar citiem instinktiem, cilvēka radošās spējas

nepieciešams īstenot. Savukārt, ja cilvēkam nav iespējas izzināt un īstenot savu kreativitāti, bieži

vien rodas subjektīva „nelaimes” sajūta.

Es nevarētu klasificēt cilvēka radošumu ar lielu precizitāti, tomēr radošais impulss ir

uzmanības vērts. Man nav zināms, vai pats vārds „impulss” šajā kontekstā būtu īsti piemērots.

Iespējams, šo tiekšanos pie pašizteiksmes, kas ir raksturīga jebkurai personībai, būtu pareizi

dēvēt par „radošo instinktu”, jo apzīmējamais faktors ir dinamisks, līdzīgi instinktam. Šīs

faktors, tāpat kā instinkts, ir kompulsīvs. Vienlaikus, atšķirībā no instinkta, tas ne vienmēr ir

spilgti izteikts katrā personībā, radošums arī neiemieso stingri fiksētu un nemainīgi mantojamo

struktūru.

Šī iemesla dēļ es labprātāk apzīmēju radošo impulsu kā psihisko faktoru, kas pēc savas

būtības ir līdzīgs instinktiem, kaut arī neļauj pielīdzināt sevi nevienam no tiem. Turklāt tā

saikne ar seksualitāti tika vairākkārt aprakstīta. Tajā pašā laikā radošs impulss ir spējīgs apspiest

instinktus, tas liek par sevi manīt sublimācijas veidā vai otrādi, liek kalpot sev pašam tiktāl,

ka noved pie indivīda pašiznīcināšanās. Daiļrade vienādā mērā ir gan radīšana, gan postījums.

Psihiskais aspekts spēj savaldīt kompulsijas (vai otrādi – pastiprināt tās), tajā pašā laikā var

aizkavēt to izlādi un, visbeidzot, var mainīt arī mērķus, kuri sniedz specifisku baudu. Būtībā

cilvēks ir radošā impulsa īpašnieks, kurš vienmēr ir uz apsēstības robežas. Tādējādi bieži

vien kreativitāte asociējas ar noteiktu dezadaptāciju un asocialitāti. Bet vai tas tiešām atbilst

patiesībai?

Vai tad katrā no mums nemīt ģēnijs? Vai tiešām katram ģēnijam nav cilvēciskās dvēseles

ar tai raksturīgām spējām atpazīt un noraidīt no vispārējā viedokļa nepieņemamus impulsus un

izvēlēties radošus ceļus psihiskā konflikta risināšanai?

Kreativitāte atmodina dziļu iekšējo interesi par paša personību, un tajā pašā laikā

rosina bezpalīdzības sajūtu, kas ir saistīta ar augošu kreativitātes dižā spēka apzināšanos. Pat ja

cilvēkam nav mākslinieciskā talanta vai izteikti spēcīga Ego vai arī elementāras dzīves veiksmes,

katram no mums vienmēr ir pieejams vismaz viens no radošuma pirmsākuma veidiem —

psiholoģiskā kreativitāte, kā arī daiļrade psihiskajā sfērā.

Psihoterapeits un ārsts-psihiatrs cenšas palīdzēt klientam būt veiksmīgam šajā pasaulē

un kļūt laimīgam, kā arī atbalsta klientu personīgas laimes-pašizteikšanās meklējumos, citiem

vārdiem sākot, individuācijas īstenošanā jeb pašaktualizēšanās procesā, kas ir pielīdzināms

laimei kā tādai, taču ne vienmēr – ar labumam.

Individuācija, pātība un pašaktualizēšanās dažādu psihoterapijas virzienu teorētiķu

darbos.

Kopš pastāv cilvēks, viņš mēģina noteikt kas viņš ir un kas viņu vada.

Kā optimālu psihes izmaiņu un attīs-tības ceļu K. G. Jungs piedāvā

individuāciju. "Individuācija ietver pārtap-šanu par atsevišķu būtni un saskaņā ar individualitātes

izpratni kā mūsu dziļāko, pēdējo un nesalīdzināmo unikalitāti kļūšanu par pašu patību.'"

Individuācija savā būtībā ir katra cil-vēka dabīgs process, un īpašu nozīmi tā iegūst

brieduma gados.

Normālas, aktīvas dzīves nepiecieša-mība ir jēgas konkretizēšana mērķos. Pastāv divu

veidu mērķi. Pirmais ir dabiskais – reproduktīvā instinkta reali-zācija, materiālās, sociālās un

personī-gās dzīves stabilizācija. Šeit skats tiek vērsts uz āru un panākt dabisko mērķi palīdz

cilvēka paša daba, kā ari audzi-nāšana, sabiedrībā vispārpieņemtās normas un noteikumi.

Otru mērķi K. G. Jungs dēvē par kultūras mērķi, tas aktualizējas pēc pirmā mērķa funkciju

izpildīšanās. Šajā posmā iepriekšējās vērtības devalvējas un pat pilnīgi zaudē savu nozīmi, rodas

nepieciešamība izprast "agrāko ideālu pretstatu vērtību un agrākās patiesības nepatiesumu",

problēmu risināšanai vairs neder vecās receptes (paraugi). Sākas pretmetu aktualizācija pozitīvā

un negatīva skatījumā ar iepriekšējo dzīves vērtību noliegšanu un turpmāko izstumšanu no

operatīvā līmeņa – tas vainagojas ar psihisku nelīdzsvarotību. Cilvēks sāk identificēt savu Es

ar agrāk nepieņemto, nepieņemamo vai bezapziņā kompensējošo materiālu vai arī ar kolektīvās

bezapziņas manifestāci-jām. Veiksmīgi atrisināt šo problēmu var tikai tas, kas māk sevi atšķirt

no bezapziņas, padarot to (bezapziņu) redzamu un nostādot sava priekšā kā kaut ko atšķirīgu,

nevis to iz-stumjot, jo tad bezapziņa pamazām sāk iegūt varu pār viņu (cilvēku) ." Tas nozīmē,

ka līdz ar jaunās jēgas atzīšanu jāsaglabā ari vecās vērtības, un būtībā tas ir indivīda ceļš uz

psihes neda-lāmo veselumu, proti, individuācija.

Individuāciju var uzskatīt par kustību pretī veselumam, integrējot apzinātas un

neapzinātas personības daļas.

Tas nosaka pārtapšanu par sevi pašu, par to, kam jābūt, sava potenciāla īstenošanu. Tas

nozīmē iepazīt un pieņemt savas personības puses, kuras sākumā atstumj vai arī šķiet negatīvas.

Šī integrācija ved ne tikai pie lielākas pašīstenošanās, bet vienlaikus mudina cilvēku saprast, ka

viņā mīt patība.

Tajā pašā laikā individuāciju ir iespējams uzskatīt par kaut ko, kas nozīmē „kļūt par

sevi”, proti, par to, kas cilvēks ir „īstenībā”. Šīm nolūkam ir nepieciešams izprast sevi, kā arī gūt

skaidru priekšstatu par sevi, pēc iespējas – bez pašapmānīšanās.

Tādējādi notiek atteikšanās no šī ego-ideāla ar tam raksturīgu personiska tēla idealizāciju,

un tā vietā cilvēks pieņem sevi. Un, kas ir vēl svarīgāk, super-ego prasības negatīvajā formā

– akla sekošana kolektīvajām normām – tiek aizvietota ar novērojošā-ego autentiskiem

komentāriem.

Personības dezadaptācija ir skaidrojama ar vienpusību – ja dominē viena attīstības

tendence. Šādā situācijā pretimnākošā tendence tiek izstumta bezapziņā un rīkojas nekontrolēti,

ārpus cilvēka gribas, pielietojot primitīvo arhaisku paņēmienu un kompulsīvi grūstot viņu

pašiznīcināšanās virzienā.

Individuācija neiznīcina un nenomaina psiholoģisko slodzi starp cilvēka personības

pretējām pusēm. Spriedze pat varētu pastiprināties līdz ar to, ka ego pārtrauc savu atbalstu

ierastajam darbības veidam un domu gājienam. Тādējādi varētu rasties konflikts starp, piemēram,

racionālajiem un iracionālajiem impulsiem, līdz tam brīdim viena no pusēm varētu būt apspiesta.

Darbs ar „pretstatiem” ir centrālā analīzes daļa, un noslēdzošā pretstatu iznīcināšana, visticamāk,

nav iespējama. Kompleksu analīze ir pierādījusi, ka psihe ir sava veida daudzpusējā kopība, bet

tajā pašā laikā analītiskās psiholoģijas teorētiķi spriedelē par iespējamu integrāciju un kopību.

Individuācija - cilvēka pārtapšanas process par patstāvīgu indivīdu, kurš apzinās savas

Dž. Kempbels, Junga darbu tulkotājs angļu valodā, kā arī Junga antoloģijas veidotājs

ASV studentiem, sniedz visai interesantu pašīstenošanās (pašrealizācijas) jēdziena skaidrojumu,

personības veselumu un savas atšķirības no citiem cilvēkiem.

kas ir pretrunā ar mūsdienas pasaules „labuma” teoriju. Sekojošā definīcija tika sniegta

grāmatā „Varonis ar tūkstots sejām” (1949.gads): „Tas, kurš ir attīrījies ar prāta palīdzību,

stingri kontrolējot savas domas, atsakoties no juteklisko tieksmju apmierināšanas, atbrīvojoties

no pieķeršanās un naida, dzīvo vientuļā vietā, maz ēd, savalda fizisko ķermeni, prātu un mēli,

kurš vienmēr ir garīgi pacilāts, objektīvs, brīvs no viltus ego, viltus spēka un viltus lepnuma,

miesaskāres, dusmām un maldinošas mantkārības, tas, kurš nepieņem materiālās vērtības un

vienmēr jūtas mierīgs, ir neapšaubāmi pacēlies pašīstenošanās (pašrealizācijas) augstumos.”

Kempbels uzsver, ka pasaule ir mainījusies, un 20.gadsimta vidū-beigās dzīvojošais

cilvēks sastopas ar pavisam citām problēmām nekā viņa priekšteči. Viņaprāt, „mūsdienīgo

cilvēku grūtības ir taisni pretējas salīdzinoši stabilākajos laikmetos dzīvojošo problēmām...

Tajos laikos visa jēga bijusi grupā, milzīgajā bezpersoniskajā formā, savukārt personības

pašizteiksmei netika piešķirta ne mazākā jēga. Savukārt patlaban netiek vērtēta grupa un viss

pārējais pasaulē: viss ir vērsts uz individualitāti (indivīdu).”

Psihoanalītiskās skolas pārstāvis Oto Ranks apgalvoja, ka radošs cilvēks ir līdzīgs

māksliniekam, pilnībā pieņemot un īstenojot savu personību. Viņš ir harmonijā ar saviem

spēkiem un ideāliem. Ranks rakstīja, ka: "Nepastāv kompromiss vai vienkāršs apkopojums, bet

dzimst jauns radošs veselais, stipra personība ar autonomo gribu, kura pēc būtības ir augstākais

radījums ar gribas un dvēseles integrācijas starpību". Ideāli veidojas nevis vienkāršas aizgūšanas

ceļā, bet gan apzināti izvēloties labvēlīgus faktorus. Īstenojot savu gribu, radošais cilvēks

iet „ārpus dabas ierobežojumiem”, jo viņa seksuālais instinkts kalpo gribasspēkam. Zināmajā

mērā viņš meklē personīgu „patiesību”, kuru vēlāk iemieso savos darbos. Tādējādi fantāzijas

vienmēr tiek atklātas apkārtējiem. Vainas sajūta pret sevi un citiem stimulē turpmāko radošo

darbu. Tieši tāpēc radošā personība vienlaicīgi apstiprina personīgus ideālus, spējot dzīvot

pasaulē, nekonfliktējot ar to.

Līdz ar plaši atzītas psihoterapijas tehnikas radīšanu, О.Ranks ir ietekmējis К.Hornijas,

Ē.Fromma un G.S.Salivāna uzskatus. Ranka viedoklis par personības un daiļrades attīstību tika

izklāstīti sarežģītā un neskaidrā formā, taču viņi lika pamatus turpmāko teorētisko veidojumu

aizsākumiem.

К.Hornija uzskatīja, ka karam cilvēkam ir spējas, un tās dus viņa apziņas dzīlēs. Parasti

šīs spējas ir saistītas ar ierobežojošo neirozes ietekmi. Tomēr katram cilvēkam ir dota tiekšanās

pēc pašīstenošanās, vēlēšanās attīstīties kā personībai, vēlme kļūt par stipru un kodolīgu

personību. Savukārt pašanalīze ir spējīga atbrīvot un pamodināt apslēptas spējas.

G.S.Salivāns ir apskatījis „patības sistēmu”, kuru veido trīs elementi:

1) novērtējumi no citiem;

2) cilvēka sociālo lomu apgūšana;

3) attiecībā pret cilvēku „which live one”.

Patības sistēma ir audzināšanas procesa pārdzīvošanas rezultāts, kas balstās uz mūsu

spējām spēlēt citu lomas. Tā ir vērsta uz koncepcijas „Es esmu labs” realizāciju un attiecīga

apmierinājuma gūšanu, kā arī saistītā satraukuma mazināšanu. Patības sistēma pēc būtības ir

funkcionālā sistēma, kura spēj transformēties pieredzes ietekmē.

Šīs koncepcijas kontekstā Skinners neiebilst pret patības definēšanu kā uzvedības modeļu

apkopojumu. Tajā paša laikā, vadoties pēc „Bora principa” — „mums ir tiesības uzskatīt par

esošo tikai to, ko mēs varam novērot vai pakļaut novērošanai”, Skinners dēvē „uzvedības

modeļu” analīzi par „zinātniskāku” pieeju. Patība, personība, brīvība, daiļrade – tās ir tikai

izskaidrojošās „fikcijas”, kuras lieto gadījumos, kad nav racionāla vai pozitīva skaidrojuma

uzvedībai vai arī nav zināma šīs uzvedības atbalsta struktūra. Skinners vērtē šo „fikciju”

lietošanu kā bīstamu, jo tās rada maldīgu apmierinātības sajūtu un padara reālo un patieso

uzvedības iemeslu pētīšanu par nevajadzīgu. Tādējādi atsevišķi uzvedības struktūras elementi

paliek ārpus efektīvas kontroles.

K.Rodžers uzskatīja, ka, saskaņā ar terapiju, kura ir vērsta uz klientu (klientcentrētā

terapija), cilvēki izmanto savu pieredzi, savu dzīvi sevis paša definēšanai, sevis apzīmēšanai.

Katram cilvēkam ir savs „pieredzes lauks”, kurš ietver notikumus, uztveri, sajūtas, iedarbības,

kuras cilvēks ne vienmēr apjēdz. „Pieredzes laukā” ir patība, kura pēc būtības nav stabila. „Mēs

sastopamies nevis ar lēni augošo būtību vai pakāpenisku mācību soli pa solim... Rezultāts

acīmredzot ir geštalts, konfigurācija, kuras sākuma aspekta izmaiņas var pilnībā izmainīt

figūru”. Patība ir organizēts un saistošs geštalts, tas ir pastāvīgas veidošanās procesā atkarībā

no situācijas izmaiņām, nepārtraukta izpratnes procesa ceļā. (...) Laba dzīve ir process, nevis

esamības stāvoklis. Tas ir virziens, nevis uzdevums”. Pastāv arī „ideālā patība” – tas, par ko

cilvēks gribētu kļūt. Tā ir ideālā patība jeb geštalts. Tomēr Rodžers, lielā mērā ietekmējoties

no dao mācības, it īpaši Laodzi, apgalvoja, ka gadījumā, ja ideāla patība ievērojami atšķiras no

reālas, tas kavē izaugsmi. Nepieciešams tīkot pēc dabiskuma, pieņemt sevi tādus, kādi mēs esam.

Vēlams sasniegt kongruenci jeb minimizēt starpību starp pieredzi un paziņojumu par pieredzi.

Rodžers definē tieksmi pēc pašaktualizēšanās šādi 1) kustība pretī kongruencei, 2) kustība pretī

reālistiskajai funkcionēšanai. Tā ir visa dzīvā sastāvdaļa.

Saskaņā ar Rodžeru, pašaktualizēšanās tendence ir dziļas aktualizēšanās izpausme. „To

apstiprina šīs tendences izpausmju universālums visumā, visos līmeņos, un ne tikai dzīvajās

sistēmās ... mēs pieslēdzamies tendencei, kura caururbj visu faktisku dzīvi un atklāj visu

potenciālo organisma sarežģītības pakāpi. Savukārt vēl plašākajā līmenī, manuprāt, mēs

saskaramies ar dižu radošo tendenci, kura veido mūsu visumu: no vismazākās sniega pārsliņas

līdz milzīgajai galaktikai, no niecīgākās amēbas līdz smalkai un apdāvinātai personībai.

Iespējams, mēs pieskaramies mūsu spējai pārveidot sevi, radīt jaunus, apgarotākus cilvēka

evolūcijas virzienus... Šķiet, ka tieši šāds formulējums ir tikai personiski-centrētās pieejas

filozofiskā bāze. Tas attaisno manu dalību spirgtajā esamības veidā. Kā norāda Rodžers,

personības izaugsmes ceļš ir pašpārveidošanas process, kura objektīvs rādītājs ir „Es-
koncepcijas” pārveidošana.

„Esamības psiholoģijas” priekšvārdā A.G. Maslou raksta: „Šķiet, ka vārds „patība”

maldina cilvēkus, tādējādi visi mani jēdzieni un empīriskie apraksti bieži vien ir bezspēcīgi pret

lingvistisko ieradumu saistīt „savdabību” vienīgi ar „patstāvību” un autonomiju, bet dažkārt –

ar „egoismu”.

Maslou nesniedz stingru „patības” definīciju. Augstākminētā darba 14.punktā „Attīstības

un pašaktualizēšanās psiholoģija: pamatpieņēmumi” viņš kopējos vilcienos izklāsta personisku

izpratni par „patību”.

„Katram no mums piemīt meklējamā iekšējā daba – instinktveidīga, sākotnējā,

dotā, „dabiska”, proti, secīgi determinēta daba”. „”Individuālās patības” priekšnoteikumi

tiek veidoti „visai agri”. Tas lielākā mērā ir „jēls materiāls, nevis gatavais produkts. (..)

Šajā būtības dabā es iekļauju instinktveidīgas pamatvajadzības, spējas, talantus, anatomiju,

fizioloģisko līdzsvaru un temperamenta līdzsvarotību, pirmsdzimšanas un dzemdību traumas,

kuras varētu gūt jaundzimušais. Šīs kodols liek par sevi manīt dabisko tieksmju, kaislību vai

iekšējo pārliecību veidā ... Šīs jēls materiāls ļoti ātrā tempā pārvēršas par „Es” pēc saskarsmes

ar apkārtējo pasauli un sāk mijiedarbību ar to”. „Nepielietojamie” patības elementi darbojas

neapzināti. Savukārt apspiešana ir domāšanas un uzvedības iedarbīga determinante”. Šajā

aprakstā Maslou „patība” ļoti atgādina Junga „patība”.

Nobeigumā gribētos citēt Maslou darbu fragmentus, kuros, manuprāt, tika visprecīzāk

aprakstīta šajā darbā apskatīto aktuālāko aspektu specifika – mūsdienu cilvēka problēmas, kā arī

sarežģījumi psihoterapijas procesā ar sociāli un ekonomiski veiksmīgajiem cilvēkiem, turklāt šie

fragmenti sasaucas ar augstākminētajiem Dž.Kempbela un Junga darbiem:

„Man šķiet, ka pašlaik mēs dzīvojam pilnīgi vēsturiskajā brīdī, kas nelīdzinās tam, kas

bija līdz šim. Pati dzīve ir paātrinājusies kā nekad. Piemēram, pievērsiet uzmanību straujam

zinātnes, tehnikas un tehnoloģiskā progresa sasniegumu paātrinājumam pēdējo gadu laikā.

Manuprāt, ir acīmredzams, ka tas prasa izmaiņas attieksmē pret cilvēku un apkārtējo pasauli.

Runājot atklāti, ir radusies nepieciešamība pēc jauna cilvēka tipa... Mums jācenšas mainīties,

kļūstot par cilvēkiem, kuriem nevajadzēs padarīt pasauli par statisku un stabilu, iesaldēt to,

tādiem, kuri nesaskata nepieciešamību darīt to, ko ir darījuši viņu tēvi un vectēvi, kuri ar

pārliecību raugās nezināmajā rītdienā, tāds cilvēks būtu tik ļoti pārliecināts savos spēkos, ka ar

entuziasmu sagaidītu izmaiņas un dzīvotu, improvizējot un pielāgojoties tām”.

„Jūs varētu manīt, ka, analizējot kreativitāti, es lieku uzsvaru uz improvizāciju un

iedvesmu un cenšos izvairīties no kreativitātes iztirzāšanas no praktiskā labuma aspekta, no

produktivitātes viedokļa radīto māksliniecisko darbu skatupunkta. Taisnību sakot, man tas nav

pa prātam. Kāpēc? Кā jau ir zināms no radošā procesa un radošo cilvēku psiholoģiskajiem

pētījumiem, kreativitāte mēdz būt pirmatnējā un sekundārā.

Pirmatnējā kreativitāte jeb iedvesmojošā radošuma posms obligāti jānodala no

sekundārās kreativitātes jeb radošā produkta detalizācijas procesa un konkrētas formas

veidošanas šīm produktam. Šī otrā stadija iekļauj ne tikai un ne tik daudz kā daiļradi, bet gan

smagu vienveidīgu darbu, kura panākumi lielākoties ir atkarīgi no mākslinieka pašdisciplīnas,

jo mākslinieks dažkārt pavada gandrīz vai visu dzīvi, apgūstot noteiktus daiļrades instrumentus,

iedziļinoties materiāla būtībā, attīstot instrumentālās prasmes un iemaņas, un tikai tad viņš

beidzot ir gatavs pilnvērtīgi izteikt to, ko redz vai jūt. Es esmu pārliecināts, ka daudzi no jums

zina, ko nozīmē pamosties nakts vidū, kad jūs pārņem kāda ideja, iedvesma, doma, piemēram,

par romānu, lugu vai dzejoli, kas nāk no pašas sirds – un daudzi zina arī, cik reti šī radošā

ekstāze sniedz vērtīgus rezultātus. Šāda atklāsme nav ne graša vērta.

Iedvesmas pilnu plānu no gatava romāna, tāda kā, piemēram, Ļeva Tolstoja „Karš

un miers”, nošķir titāniskais darbs, stingra pašdisciplīna, nogurdinošas pieredzes pilnas

dienas, mēneši un gadi, lērums uzmetumu un melnrakstu, izmisums tīras papīra lapas

priekšā, daudzkārtējā pilnīga neizdevušos fragmentu pārrakstīšana u. tml. Savukārt sekundārā

kreativitāte, uz kuras balstās reāls mākslinieciskais produkts — izcilas gleznas, meistarīgi

romāni, tilti, izgudrojumi utt. — mudinātu mūs izpētīt pilnībā citus tikumus, tādus kā neatlaidība,

pacietība, darbaspējas un izturība, jo tieši šīs cilvēku īpašības veido pamatus šim daiļrades

etapam. Man šķiet prātīgi turēties tuvāk izskatītajai problemātikai un koncentrēt uzmanību uz

daiļrades sākumstadijas — atklāsmes un iedvesmas etapa, nerūpējoties par to, ka tie lielākoties

ne pie kā nenoved”.

Šādā veidā, sniedzot psihoterapijas palīdzību, ir vēlams stimulēt primārās kreativitātes

izpausmes, kuras mērķis nav tiešā labuma gūšana no radošā procesa. Protams, šādas kreatīvās

personības izpausmes ir iespējamas tikai tad, ja cilvēkam jau ir pietiekošs labuma līmenis, t.i.

personība nav uz fiziskās vai sociālās iznīcināšanas robežas.

Palīdzību „radoši orientētajām” personībām varētu sniegt kreativitātes stimulēšana

ārpus viņu profesionālās darbības sfēras, tādējādi ir iespējams panākt cilvēka iekšējo konfliktu

izstumto vai ignorēto punktu integrāciju, savukārt tas veicinātu subjektīvo laimes sajūtu, kas ir

tiešā veidā saistīts ar pašu radošo procesu, nevis ar rutīnas arodu nolūkā gūt labumu no pārdotā

objekta.

Piemēram, gleznotājs varētu sākt muzicēt vai spēlēt tenisu. Savukārt inženieris vai ārsts

– zīmēt vai dzejot, bet žurnālists nodarbosies ar tomātu audzēšanu siltumnīcā. Savām rokām

uztaisītais remonts savās mājās, cienasta pagatavošana, izšūšana krustdūrienā un iegādāto

motocikla detaļu montāža, aizraušanās ar Argentīnas tango vai austrumu cīņas mākslu – tie

visi ir primārās kreativitātes piemēri. Ir svarīgi, lai cilvēkam blakus būtu kāds, ar kuru varētu

padalīties ar saviem jauniem sasniegumiem. Tas padarītu viņa vai viņas personisko kontaktu

sfēru vēl krāšņāku, jo, kā es jau esmu norādījusi raksta sākumā – tikai attiecības ar cilvēkiem

spēj kļūt par uzticamu konteineri jebkuram psihes destrukcijas veidam.

Pretrunīgas un, kā šķiet no pirmā acu uzmetiena, ne visai saistīti viens ar otru

jēdzieni „individuācija – pašaktualizēšanās”, „labums”, „laime” un „kreativitāte” īstenībā ir cieši

savstarpēji saistīti un sapinušies viens ar otru. Viņi spēlē svarīgu lomu gan mūsdienīga cilvēka

dzīvē, gan garīgas veselības konsultēšanas procesā. Laime visus izlīdzina, tā pienākas katrai

dvēselei. Tomēr laime izpaužas vienīgi simboliski, dažādos tēlos, to ir iespējams panākt dažādos

veidos.

Es gribētu noslēgt šo rakstu ar Maslou citātu:

„Esamību apjēdzošā cilvēka integrācija. Daiļrade kā jaunā radīšanas process (parasti) prasa no

cilvēka visu, uz ko viņš ir spējīgs — šādos momentos cilvēks ir maksimāli integrējies, saņēmies

un viendabīgs, viņš pilnībā velta sevi kalpošanai darbam, kas viņu apbur. Tādējādi kreativitāte

ir sistēmas īpašība, sava veida vienojošā — geštaltu radošā — viendabīgas personības īpašība,

tā nenāk pie cilvēka kā slava ar apzeltītu pieminekli, un nepārņem cilvēku kā drudzis, kuru ir

izraisījušas mikroskopiskas augstāko prasmju baktērijas. Kreativitāte turas pretī disociācijai.

Cilvēks, koncentrējoties uz radošu aktu, zaudē ierasto sašķeltību un gūst viendabīgumu.”

1. Kreativitāte (no angļu val. “create” — radīt, angļu “creative” — radošs, māksliniecisks) —

indivīda radošās spējas, kuras raksturo spēja radīt principiāli jaunas idejas, kuras atšķiras no

tradicionālām jeb pieņemtajām domāšanas shēmām un ietilpst apdāvinātības struktūrā kā

neatkarīgais faktors, turklāt kreativitāte nozīmē spēju risināt problēmas, kas rodas statisko

sistēmu iekšienē. Saskaņā ar autoritatīvu amerikāņu psihologu Abrahāmu Maslou, kreativitāte ir

iedzimta radošā ievirze. Tā piemīt visiem, taču lielākā daļa cilvēku zaudē to vides ietekmē.

Literatūras saraksts:

1. M. Vāciete, „Individuācija un tās faktoru iracionālisms K.G.Junga darbos”

2. Кэмпбелл Дж. «Герой с тысячью лиц», София., 1997, с.262, 289

3. Г.Блюм, «Психоаналитические теории личности», Москва 1996, с. 220

4. Л. Хьелл, Д.Зиглер, «Теории личности» С-Петербург, 1997, с. 254-261, 335-

5. К. Роджерс, «Клиент-центрированная психотерапия», «Психотерапия», Москва,

6. Абрахам Гарольд Маслоу, «Дальние пределы человеческой психики», Евразия,

7. Абрахам Гарольд Маслоу, «Психологии бытия» «Релф-бук», «Ваклер» 1997, с

žūrnāls „Psiholoģija Mums” 2003, Nr.1 un 2.

356, 534-556.

2007, с.492-538

Санкт-Питербург, 1999, 71,81

16, с.231-232
Raksts publicēts 2011. gadā žūrnālā „Psiholoģija Mums”

Комментариев нет:

Отправить комментарий