Kreativitāte, labums un laime

Lada Stoligvo – privātpraktizējoša
ārste-psihiatre.

Nevienam nav noslēpums, ka potenciāli pacienti uzskata, ka divi garīgas veselības

palīdzības uzdevumi ir atbrīvot pacientu no psihiskā rakstura ciešanām, kā arī palīdzēt viņam

izzināt sevi jeb, citiem vārdiem sakot, izvēlēties savu dzīves ceļu. Ir pieņemts uzskatīt, ka cilvēki

mēdz griezties pie psihiatra, lai atbrīvotos no traucējošiem simptomiem, bet pie psihoterapeita

pēc palīdzības krīzes periodā, ciešot zaudējumus. Parasti cilvēks saskaras ar šādām situācijām, ja

viņš vai viņa zaudē vai varētu pazaudēt objektu vai attiecības ar to, pazaudēt sava spēka sajūtu,

veselību vai pašcieņu. Tajā pašā laikā ir mūsdienīgi klienti, kuri nāk pie psihoterapeitiem nevis

ar nolūku tikt vaļā no kādām problēmām, bet ar mērķi atrast savu ceļu laimes izjūtas gūšanai.

Tie pārsvarā ir panākumiem bagāti, ekonomiskajā un sociālajā ziņā veiksmīgi cilvēki, kuri vēlas

atrast un meklē savas iekšējās neapmierinātības cēloņus.

Jebkurš cilvēks meklē savu personīgu ceļu uz laimi. Gleznotājam laimes sajūtu sniedz

daiļrade, inženierim – jaunu konstrukciju radīšana, arhitektam – ēku būvniecība. Tomēr bieži

vien cilvēki izvēlas nepareizu ceļu uz laimi. Daudzi vēlas kļūt par māksliniekiem, juristiem,

ārstiem, bet vēlāk atklāj, ka viņu aicinājums ir cita nodarbe.

Аbstraktais „sabiedriskais viedoklis” mudina cilvēkus gūt labumus, un šīs vadmotīvs

tiek saistīts galvenokārt ar panākumiem un laimi. Taču, tiekot pie mediju un televīzijas pārstāvju

slavētajiem labumiem un vērtībām, cilvēks bieži vien jūt iekšējo tukšumu un pārdzīvo dzīves

jēgas trūkuma krīzi.

Ir vēl viena klientu kategorija. Viņi ievērojami retāk labprātīgi nonāk manu kolēģu

psihiatru un psihoterapeitu kabinetā. Runa ir pa tā saucamām „radošām personībām”. Parasti

konsultācijas „pasūta” radošo cilvēku radinieki un tuvinieki. Šāda rakstura cilvēkiem vislielākās

grūtības sagādā personisku attiecību izveidošana un saglabāšana. Parasti viņi izvēlas radošo

realizāciju, zaudē spējas adaptēties sabiedrībā, dažkārt diezgan agresīvi aizstāv atsevišķas

marginālas uzvedības formas, savu ekscentriskumu un kategoriskumu pret apkārt esošajiem.

Tas ir saistīts arī ar sabiedrībā pieņemto jau minēto uzskatu par „radošo personību”, kura ir „jo

bohēmiskākā, jo ģeniālākā”. Bet, galu galā, vai tas nes labumu pašai personībai? Vai tas sniedz

laimes un harmonijas sajūtu? Var arī tieši otrādi – grimstot sevī, šāds tips „iestrēdz” bezgalīgajā

pašrefleksijā, projicējot uz apkārtējiem savas bailes un nereālistiskas fantāzijas. Tādējādi

personība nonāk bezdibeņa malā, cieš no sociālās dezadaptācijas un dziļiem psihiskajiem

traucējumiem. Savukārt tas beigu beigās pilnībā bloķē viņa vai viņas radošās pašizteikšanās

spējas.

Тikai attiecības ar citiem cilvēkiem kļūst par uzticamo konteineri jebkuram neprāta

paveidam. Кad šādi kanāli (attiecības ar cilvēkiem) tiek ignorēti, savukārt radošais potenciāls

vairs nespēj modificēties noteiktu psihisko izmaiņu ietekmē, proti, pielietojot nobriedušos

psihiskus aizsardzības mehānismus, tad par sevi liek manīt arhaiskie psihes slāņi, kas burtiski

uzsprāgst citu cilvēku acu priekšā. Šādā gadījumā vērojami gan radoši-postošie primitīvie

uzplūdumi, gan iesprostota, izmisusi, plēsta pašapziņa, gan savdabība psihotiskajā fāzē.

Kāpēc cilvēkam, kurš savā dzīvē galvenokārt vadās pēc rodošā impulsa, ir jābūt

izspiestam no cilvēku saimes? Un otrādi: kāpēc „parastais” cilvēks nevar radikāli mainīt savu

priekšstatu par heroisku ģēnija definīciju, kuru viņam uzspieda romantiskais 19.gadsimts? Starp

citu, šī ģēnija izpratne ir piesātināta ar godprātību un skaudību, un kāpēc minētā personība nevar

izbeigt sapņot par ekstraordināro personību ārpus vispārējiem cilvēces likumiem?

Mēs bieži vien jaucam radošo un māksliniecisko. Tādējādi šajā rakstā es izmantošu

terminu кreativitāte 1., kas atspoguļo radošo pieeju dzīvei un jebkura veida darbībai. Кā es jau

esmu norādījusi, bieži vien radošas izpausmes tiek asociētas ar sava veida asociālo uzvedību, un

tas ne vienmēr tiek vērtēts pozitīvi. Tomēr radošās pašizteiksmes un autentiskās darbības spējas

ir viennozīmīgi saistītas ar laimi, ko cilvēks jūt radošās aktivitātes laikā. „Labuma” un „laimes”

atdalīšana ir pretdabiska, praksē ne vienmēr var uztvert šo divu filozofisko jēdzienu starpību.

Mēs centīsimies tikt skaidrībā ar šīm teorētiskām un terminoloģiskām atšķirībām, kā arī šo

svarīgo un pretrunīgo, bet tajā pašā laikā saistīto procesu nozīmi mūsdienīga cilvēka dzīvē.

Labums un laime reliģiskajā uztverē un psihoterapijas procesā.

Lietojot terminu „labums”, es runāju par spēju izvairīties no saspīlētām attiecībām,

tiekšanos pēc veselības, patīkamām sajūtām un izvairīšanos no stresiem. Es vēlētos iekļaut šajā

jēdzienā arī spēju pelnīt sev iztiku, kā arī aizsargāties no lietus, karstuma, aukstuma un citiem

nelabvēlīgiem klimatiskiem apstākļiem, drošu pastāvēšanu, pietiekamu seksuālo atslodzi, visu

fizioloģisko mehānismu normālu un nenogurdinošu darbību. Tādējādi „labums” nozīmē visu

tieksmju apmierināšanu bez pārmērīgām pūlēm, kā arī minimālās nepieciešamas dzīves telpas

pārvaldīšanu. Taču šādu jēdzienu nevajadzētu uztvert vienīgi no fizioloģiskā aspekta. „Labums”

ir cilvēka komforta stāvoklis, un viens no tā priekšnoteikumiem ir sociālā aizsardzība un

garantijas nākotnei. Piederība kolektīvam un autoritāte tajā, drošuma sajūta, pārliecība par to, ka

neesi baltā vārna, labas attiecības ar radiniekiem, tuviniekiem, kaimiņiem un paziņām arī nosaka

labumu. Tas nozīmē, ka saspīlētas attiecības ar apkārt esošajiem cilvēkiem, neapmierinātība,

kaitinājums, uztraukums, naids, neatrisināmie konflikti, mokošie patiesības meklējumi, kas

gandrīz nekad nevainagojas ar panākumiem, fanātiskā pretošanās Pasaulei un Dievam, pieredze

saskarsmē ar ļaunumu un nāvi neietilpst „labuma” definīcijā.

Turklāt daudzi uzskata, ka par cilvēka labumu jārūpējas valstij, nodrošinot sociālās

garantijas. Tomēr, manuprāt, visi piekritīs, ka valsts nevar nodrošināt cilvēkam laimi. Valdības

spēkos ir vienīgi piedāvāt katram pilsonim brīvību laimes meklējumos.

Pats par sevi saprotams, ka slimība nav labums. Jebkurā gadījumā, veselīga cilvēka

fizioloģiskais un garīgais stāvoklis ir nesalīdzināmi labāks par slimnieka pašsajūtu.

Tādējādi cilvēks, kurš ir apveltīts ar kādām materiālām un sabiedriskām vērtībām jeb,

citiem vārdiem sākot, labumiem, no malas izskatās laimīgs. Bet vai viņš jūtās laimīgs?

Pretēji ikdienišķajai laimei, es vēlētos ieviest terminu „laime-pašīstenošanās”, kas ir

galvenokārt saistīta ar dvēselisko labklājību. Piemēram, kristietība centās snigt cilvēcei laimi,

sludinot nevis veiksmi un mierīgu dzīvi pārticībā, bet Dieva meklējumus. Filozofijā tas tiek

dēvēts par patiesības un jēgas meklējumiem. Saskaņā ar kristiešu priekšstatiem, šajā pasaulē nav

iespējama pilnīga laime, jo cilvēks ir grēcīgs, baidās no nāves un izjūt attālumu no Dieva.

Pastāv vairākas filozofijas mācības un reliģiskās konfesijas, un vienlaikus ir neskaitāmi

ceļi laimes gūšanai. Būtībā katram cilvēkam jāizvēlas savs ceļš, taču laimes gūšanas veidiem

piemīt kopējās iezīmes. Savukārt man nav zināma metode, kas palīdzētu izvairīties no

konfrontācijas ar ciešanām un nāvi.

Diža kristiešu mifologēma ir Jēzus Kristus dzīve, viņa rīcība, ciešanas un nāve, kuri

simbolizē laimes ceļu un nenovēršami ved Kristu Debesu Tēva klēpī. Runājot par ciešanām un

briesmām, pat krustā sistais Jēzus nevarēja tūdaļ pacelties debesīs un pavadīja trīs dienas mokās.

Budisti dēvē par laimi nirvānu. Taču, lai sasniegtu šo stāvokli, cilvēkam jāpiecieš kaites,

vecumdienas un nāvi.

Tādējādi diez vai mēs spējam precīzi definēt, kas ir laime vai vismaz iedomāties to,

jo laime ir acumirklīgs stāvoklis, kas sasniedz savu kulmināciju reliģiozajos un filozofiskajos

pārdzīvojumos. Tajā pašā laikā ir tādi brīži - saulrietā vai nomazgāšanās laikā kristībās, pie

ugunskura ar draugiem, kad pēkšņi rodas dievišķas trīsas un negaidīti nonāk apskaidrība, priekš

kam mēs dzīvojam.

Kādu siltu pavasara vakaru es pastaigājos pa pilsētas parku Nicā un nejauši noklausījos

pašdarbības orķestra uzstāšanos. Muzikanti bija vairāk nekā sešdesmit gadu veci, daži no viņiem

ne visai labi pārvaldīja muzikālos instrumentus, jo viņu roku locītavas vairs nebija visai kustīgas.

Viņi spēlēja vecmodīgu džezu. Vērojot orķestri, es sajūtu, ka mūziķi pauž kaut ko, kas ir ļoti

tuvu „laimei”. Viņi spēlēja ar sirdi, nevis ar pirkstiem. Tas bija apburoši. Viņi it kā stāstīja,

ka ir atraduši personisku jēgu un laimi, savu pašīstenošanās ceļu jeb, definējot to analītiskās

psiholoģijas valodā, savu individuācijas procesu.

Labums un laime ir savstarpēji pretrunīgi. Ikdienišķajā nozīmē ceļš uz laimi neiekļauj

nepieciešamību pēc ciešanām. Labums mudina mūs justies laimīgiem un nesarežģīt sev dzīvi ar

jautājumiem, atbildes uz kuriem mēs nezinām. Laimīgs cilvēks ģimenes lokā apsēžas pie galda

un bauda sātīgas pusdienas. Savukārt persona, kura meklē laimi-pašīstenošanos ir pretrunā ar

Dievu, nelabo, pasauli un nāvi laikā, kad varētu no tā izvairīties.

Garīgas veselības konsultēšanas un psihoterapijas procesa gaitā arī ir iespējams noteikt

diezgan stingru robežu starp labumu un laimi. Psihiatrija viennozīmīgi nodarbojas ar cilvēku

atbrīvošanās no simptomiem, proti, psihiatra mērķis ir palīdzēt pacientam sasniegt „labuma”

stāvokli. Psihoterapijā tādējādi jēdziens „labums”, visticamāk, nozīmēs palīdzības sniegšanu

pacientiem, kad viņi pielāgojas apkārtējai pasaulei, kā arī tieksmi iemācīt viņus sasniegt

apmierinošus rezultātus cīņā par pastāvēšanu. Taču psihoterapijas procesā mērķis nav tikai

pacienta adaptācijas spēju uzlabošana, bet milzīga nozīme tiek piešķita klienta izpratnes

veicināšanai par personīgu unikalitāti. Lielas pūles tiek pieliktas, lai klients iemācītos dzīvot

harmonijā ar sevi un apkārtējo pasauli (analītiskajā psiholoģijā tas ir saistīts ar individuācijas

jēdzienu, savukārt self-psiholoģijā tas nozīmē pašīstenošanos un pašaktualizēšanos), kas nebūt

nav saistīts ar cilvēka psihisko veselību, labklājības sajūtu un laimi ierastajā šo jēdzienu nozīmē.

Šajā kontekstā ir vērts pieminēt kreativitāti. Līdz ar citiem instinktiem, cilvēka radošās spējas

nepieciešams īstenot. Savukārt, ja cilvēkam nav iespējas izzināt un īstenot savu kreativitāti, bieži

vien rodas subjektīva „nelaimes” sajūta.

Es nevarētu klasificēt cilvēka radošumu ar lielu precizitāti, tomēr radošais impulss ir

uzmanības vērts. Man nav zināms, vai pats vārds „impulss” šajā kontekstā būtu īsti piemērots.

Iespējams, šo tiekšanos pie pašizteiksmes, kas ir raksturīga jebkurai personībai, būtu pareizi

dēvēt par „radošo instinktu”, jo apzīmējamais faktors ir dinamisks, līdzīgi instinktam. Šīs

faktors, tāpat kā instinkts, ir kompulsīvs. Vienlaikus, atšķirībā no instinkta, tas ne vienmēr ir

spilgti izteikts katrā personībā, radošums arī neiemieso stingri fiksētu un nemainīgi mantojamo

struktūru.

Šī iemesla dēļ es labprātāk apzīmēju radošo impulsu kā psihisko faktoru, kas pēc savas

būtības ir līdzīgs instinktiem, kaut arī neļauj pielīdzināt sevi nevienam no tiem. Turklāt tā

saikne ar seksualitāti tika vairākkārt aprakstīta. Tajā pašā laikā radošs impulss ir spējīgs apspiest

instinktus, tas liek par sevi manīt sublimācijas veidā vai otrādi, liek kalpot sev pašam tiktāl,

ka noved pie indivīda pašiznīcināšanās. Daiļrade vienādā mērā ir gan radīšana, gan postījums.

Psihiskais aspekts spēj savaldīt kompulsijas (vai otrādi – pastiprināt tās), tajā pašā laikā var

aizkavēt to izlādi un, visbeidzot, var mainīt arī mērķus, kuri sniedz specifisku baudu. Būtībā

cilvēks ir radošā impulsa īpašnieks, kurš vienmēr ir uz apsēstības robežas. Tādējādi bieži

vien kreativitāte asociējas ar noteiktu dezadaptāciju un asocialitāti. Bet vai tas tiešām atbilst

patiesībai?

Vai tad katrā no mums nemīt ģēnijs? Vai tiešām katram ģēnijam nav cilvēciskās dvēseles

ar tai raksturīgām spējām atpazīt un noraidīt no vispārējā viedokļa nepieņemamus impulsus un

izvēlēties radošus ceļus psihiskā konflikta risināšanai?

Kreativitāte atmodina dziļu iekšējo interesi par paša personību, un tajā pašā laikā

rosina bezpalīdzības sajūtu, kas ir saistīta ar augošu kreativitātes dižā spēka apzināšanos. Pat ja

cilvēkam nav mākslinieciskā talanta vai izteikti spēcīga Ego vai arī elementāras dzīves veiksmes,

katram no mums vienmēr ir pieejams vismaz viens no radošuma pirmsākuma veidiem —

psiholoģiskā kreativitāte, kā arī daiļrade psihiskajā sfērā.

Psihoterapeits un ārsts-psihiatrs cenšas palīdzēt klientam būt veiksmīgam šajā pasaulē

un kļūt laimīgam, kā arī atbalsta klientu personīgas laimes-pašizteikšanās meklējumos, citiem

vārdiem sākot, individuācijas īstenošanā jeb pašaktualizēšanās procesā, kas ir pielīdzināms

laimei kā tādai, taču ne vienmēr – ar labumam.

Individuācija, pātība un pašaktualizēšanās dažādu psihoterapijas virzienu teorētiķu

darbos.

Kopš pastāv cilvēks, viņš mēģina noteikt kas viņš ir un kas viņu vada.

Kā optimālu psihes izmaiņu un attīs-tības ceļu K. G. Jungs piedāvā

individuāciju. "Individuācija ietver pārtap-šanu par atsevišķu būtni un saskaņā ar individualitātes

izpratni kā mūsu dziļāko, pēdējo un nesalīdzināmo unikalitāti kļūšanu par pašu patību.'"

Individuācija savā būtībā ir katra cil-vēka dabīgs process, un īpašu nozīmi tā iegūst

brieduma gados.

Normālas, aktīvas dzīves nepiecieša-mība ir jēgas konkretizēšana mērķos. Pastāv divu

veidu mērķi. Pirmais ir dabiskais – reproduktīvā instinkta reali-zācija, materiālās, sociālās un

personī-gās dzīves stabilizācija. Šeit skats tiek vērsts uz āru un panākt dabisko mērķi palīdz

cilvēka paša daba, kā ari audzi-nāšana, sabiedrībā vispārpieņemtās normas un noteikumi.

Otru mērķi K. G. Jungs dēvē par kultūras mērķi, tas aktualizējas pēc pirmā mērķa funkciju

izpildīšanās. Šajā posmā iepriekšējās vērtības devalvējas un pat pilnīgi zaudē savu nozīmi, rodas

nepieciešamība izprast "agrāko ideālu pretstatu vērtību un agrākās patiesības nepatiesumu",

problēmu risināšanai vairs neder vecās receptes (paraugi). Sākas pretmetu aktualizācija pozitīvā

un negatīva skatījumā ar iepriekšējo dzīves vērtību noliegšanu un turpmāko izstumšanu no

operatīvā līmeņa – tas vainagojas ar psihisku nelīdzsvarotību. Cilvēks sāk identificēt savu Es

ar agrāk nepieņemto, nepieņemamo vai bezapziņā kompensējošo materiālu vai arī ar kolektīvās

bezapziņas manifestāci-jām. Veiksmīgi atrisināt šo problēmu var tikai tas, kas māk sevi atšķirt

no bezapziņas, padarot to (bezapziņu) redzamu un nostādot sava priekšā kā kaut ko atšķirīgu,

nevis to iz-stumjot, jo tad bezapziņa pamazām sāk iegūt varu pār viņu (cilvēku) ." Tas nozīmē,

ka līdz ar jaunās jēgas atzīšanu jāsaglabā ari vecās vērtības, un būtībā tas ir indivīda ceļš uz

psihes neda-lāmo veselumu, proti, individuācija.

Individuāciju var uzskatīt par kustību pretī veselumam, integrējot apzinātas un

neapzinātas personības daļas.

Tas nosaka pārtapšanu par sevi pašu, par to, kam jābūt, sava potenciāla īstenošanu. Tas

nozīmē iepazīt un pieņemt savas personības puses, kuras sākumā atstumj vai arī šķiet negatīvas.

Šī integrācija ved ne tikai pie lielākas pašīstenošanās, bet vienlaikus mudina cilvēku saprast, ka

viņā mīt patība.

Tajā pašā laikā individuāciju ir iespējams uzskatīt par kaut ko, kas nozīmē „kļūt par

sevi”, proti, par to, kas cilvēks ir „īstenībā”. Šīm nolūkam ir nepieciešams izprast sevi, kā arī gūt

skaidru priekšstatu par sevi, pēc iespējas – bez pašapmānīšanās.

Tādējādi notiek atteikšanās no šī ego-ideāla ar tam raksturīgu personiska tēla idealizāciju,

un tā vietā cilvēks pieņem sevi. Un, kas ir vēl svarīgāk, super-ego prasības negatīvajā formā

– akla sekošana kolektīvajām normām – tiek aizvietota ar novērojošā-ego autentiskiem

komentāriem.

Personības dezadaptācija ir skaidrojama ar vienpusību – ja dominē viena attīstības

tendence. Šādā situācijā pretimnākošā tendence tiek izstumta bezapziņā un rīkojas nekontrolēti,

ārpus cilvēka gribas, pielietojot primitīvo arhaisku paņēmienu un kompulsīvi grūstot viņu

pašiznīcināšanās virzienā.

Individuācija neiznīcina un nenomaina psiholoģisko slodzi starp cilvēka personības

pretējām pusēm. Spriedze pat varētu pastiprināties līdz ar to, ka ego pārtrauc savu atbalstu

ierastajam darbības veidam un domu gājienam. Тādējādi varētu rasties konflikts starp, piemēram,

racionālajiem un iracionālajiem impulsiem, līdz tam brīdim viena no pusēm varētu būt apspiesta.

Darbs ar „pretstatiem” ir centrālā analīzes daļa, un noslēdzošā pretstatu iznīcināšana, visticamāk,

nav iespējama. Kompleksu analīze ir pierādījusi, ka psihe ir sava veida daudzpusējā kopība, bet

tajā pašā laikā analītiskās psiholoģijas teorētiķi spriedelē par iespējamu integrāciju un kopību.

Individuācija - cilvēka pārtapšanas process par patstāvīgu indivīdu, kurš apzinās savas

Dž. Kempbels, Junga darbu tulkotājs angļu valodā, kā arī Junga antoloģijas veidotājs

ASV studentiem, sniedz visai interesantu pašīstenošanās (pašrealizācijas) jēdziena skaidrojumu,

personības veselumu un savas atšķirības no citiem cilvēkiem.

kas ir pretrunā ar mūsdienas pasaules „labuma” teoriju. Sekojošā definīcija tika sniegta

grāmatā „Varonis ar tūkstots sejām” (1949.gads): „Tas, kurš ir attīrījies ar prāta palīdzību,

stingri kontrolējot savas domas, atsakoties no juteklisko tieksmju apmierināšanas, atbrīvojoties

no pieķeršanās un naida, dzīvo vientuļā vietā, maz ēd, savalda fizisko ķermeni, prātu un mēli,

kurš vienmēr ir garīgi pacilāts, objektīvs, brīvs no viltus ego, viltus spēka un viltus lepnuma,

miesaskāres, dusmām un maldinošas mantkārības, tas, kurš nepieņem materiālās vērtības un

vienmēr jūtas mierīgs, ir neapšaubāmi pacēlies pašīstenošanās (pašrealizācijas) augstumos.”

Kempbels uzsver, ka pasaule ir mainījusies, un 20.gadsimta vidū-beigās dzīvojošais

cilvēks sastopas ar pavisam citām problēmām nekā viņa priekšteči. Viņaprāt, „mūsdienīgo

cilvēku grūtības ir taisni pretējas salīdzinoši stabilākajos laikmetos dzīvojošo problēmām...

Tajos laikos visa jēga bijusi grupā, milzīgajā bezpersoniskajā formā, savukārt personības

pašizteiksmei netika piešķirta ne mazākā jēga. Savukārt patlaban netiek vērtēta grupa un viss

pārējais pasaulē: viss ir vērsts uz individualitāti (indivīdu).”

Psihoanalītiskās skolas pārstāvis Oto Ranks apgalvoja, ka radošs cilvēks ir līdzīgs

māksliniekam, pilnībā pieņemot un īstenojot savu personību. Viņš ir harmonijā ar saviem

spēkiem un ideāliem. Ranks rakstīja, ka: "Nepastāv kompromiss vai vienkāršs apkopojums, bet

dzimst jauns radošs veselais, stipra personība ar autonomo gribu, kura pēc būtības ir augstākais

radījums ar gribas un dvēseles integrācijas starpību". Ideāli veidojas nevis vienkāršas aizgūšanas

ceļā, bet gan apzināti izvēloties labvēlīgus faktorus. Īstenojot savu gribu, radošais cilvēks

iet „ārpus dabas ierobežojumiem”, jo viņa seksuālais instinkts kalpo gribasspēkam. Zināmajā

mērā viņš meklē personīgu „patiesību”, kuru vēlāk iemieso savos darbos. Tādējādi fantāzijas

vienmēr tiek atklātas apkārtējiem. Vainas sajūta pret sevi un citiem stimulē turpmāko radošo

darbu. Tieši tāpēc radošā personība vienlaicīgi apstiprina personīgus ideālus, spējot dzīvot

pasaulē, nekonfliktējot ar to.

Līdz ar plaši atzītas psihoterapijas tehnikas radīšanu, О.Ranks ir ietekmējis К.Hornijas,

Ē.Fromma un G.S.Salivāna uzskatus. Ranka viedoklis par personības un daiļrades attīstību tika

izklāstīti sarežģītā un neskaidrā formā, taču viņi lika pamatus turpmāko teorētisko veidojumu

aizsākumiem.

К.Hornija uzskatīja, ka karam cilvēkam ir spējas, un tās dus viņa apziņas dzīlēs. Parasti

šīs spējas ir saistītas ar ierobežojošo neirozes ietekmi. Tomēr katram cilvēkam ir dota tiekšanās

pēc pašīstenošanās, vēlēšanās attīstīties kā personībai, vēlme kļūt par stipru un kodolīgu

personību. Savukārt pašanalīze ir spējīga atbrīvot un pamodināt apslēptas spējas.

G.S.Salivāns ir apskatījis „patības sistēmu”, kuru veido trīs elementi:

1) novērtējumi no citiem;

2) cilvēka sociālo lomu apgūšana;

3) attiecībā pret cilvēku „which live one”.

Patības sistēma ir audzināšanas procesa pārdzīvošanas rezultāts, kas balstās uz mūsu

spējām spēlēt citu lomas. Tā ir vērsta uz koncepcijas „Es esmu labs” realizāciju un attiecīga

apmierinājuma gūšanu, kā arī saistītā satraukuma mazināšanu. Patības sistēma pēc būtības ir

funkcionālā sistēma, kura spēj transformēties pieredzes ietekmē.

Šīs koncepcijas kontekstā Skinners neiebilst pret patības definēšanu kā uzvedības modeļu

apkopojumu. Tajā paša laikā, vadoties pēc „Bora principa” — „mums ir tiesības uzskatīt par

esošo tikai to, ko mēs varam novērot vai pakļaut novērošanai”, Skinners dēvē „uzvedības

modeļu” analīzi par „zinātniskāku” pieeju. Patība, personība, brīvība, daiļrade – tās ir tikai

izskaidrojošās „fikcijas”, kuras lieto gadījumos, kad nav racionāla vai pozitīva skaidrojuma

uzvedībai vai arī nav zināma šīs uzvedības atbalsta struktūra. Skinners vērtē šo „fikciju”

lietošanu kā bīstamu, jo tās rada maldīgu apmierinātības sajūtu un padara reālo un patieso

uzvedības iemeslu pētīšanu par nevajadzīgu. Tādējādi atsevišķi uzvedības struktūras elementi

paliek ārpus efektīvas kontroles.

K.Rodžers uzskatīja, ka, saskaņā ar terapiju, kura ir vērsta uz klientu (klientcentrētā

terapija), cilvēki izmanto savu pieredzi, savu dzīvi sevis paša definēšanai, sevis apzīmēšanai.

Katram cilvēkam ir savs „pieredzes lauks”, kurš ietver notikumus, uztveri, sajūtas, iedarbības,

kuras cilvēks ne vienmēr apjēdz. „Pieredzes laukā” ir patība, kura pēc būtības nav stabila. „Mēs

sastopamies nevis ar lēni augošo būtību vai pakāpenisku mācību soli pa solim... Rezultāts

acīmredzot ir geštalts, konfigurācija, kuras sākuma aspekta izmaiņas var pilnībā izmainīt

figūru”. Patība ir organizēts un saistošs geštalts, tas ir pastāvīgas veidošanās procesā atkarībā

no situācijas izmaiņām, nepārtraukta izpratnes procesa ceļā. (...) Laba dzīve ir process, nevis

esamības stāvoklis. Tas ir virziens, nevis uzdevums”. Pastāv arī „ideālā patība” – tas, par ko

cilvēks gribētu kļūt. Tā ir ideālā patība jeb geštalts. Tomēr Rodžers, lielā mērā ietekmējoties

no dao mācības, it īpaši Laodzi, apgalvoja, ka gadījumā, ja ideāla patība ievērojami atšķiras no

reālas, tas kavē izaugsmi. Nepieciešams tīkot pēc dabiskuma, pieņemt sevi tādus, kādi mēs esam.

Vēlams sasniegt kongruenci jeb minimizēt starpību starp pieredzi un paziņojumu par pieredzi.

Rodžers definē tieksmi pēc pašaktualizēšanās šādi 1) kustība pretī kongruencei, 2) kustība pretī

reālistiskajai funkcionēšanai. Tā ir visa dzīvā sastāvdaļa.

Saskaņā ar Rodžeru, pašaktualizēšanās tendence ir dziļas aktualizēšanās izpausme. „To

apstiprina šīs tendences izpausmju universālums visumā, visos līmeņos, un ne tikai dzīvajās

sistēmās ... mēs pieslēdzamies tendencei, kura caururbj visu faktisku dzīvi un atklāj visu

potenciālo organisma sarežģītības pakāpi. Savukārt vēl plašākajā līmenī, manuprāt, mēs

saskaramies ar dižu radošo tendenci, kura veido mūsu visumu: no vismazākās sniega pārsliņas

līdz milzīgajai galaktikai, no niecīgākās amēbas līdz smalkai un apdāvinātai personībai.

Iespējams, mēs pieskaramies mūsu spējai pārveidot sevi, radīt jaunus, apgarotākus cilvēka

evolūcijas virzienus... Šķiet, ka tieši šāds formulējums ir tikai personiski-centrētās pieejas

filozofiskā bāze. Tas attaisno manu dalību spirgtajā esamības veidā. Kā norāda Rodžers,

personības izaugsmes ceļš ir pašpārveidošanas process, kura objektīvs rādītājs ir „Es-

koncepcijas” pārveidošana.

„Esamības psiholoģijas” priekšvārdā A.G. Maslou raksta: „Šķiet, ka vārds „patība”

maldina cilvēkus, tādējādi visi mani jēdzieni un empīriskie apraksti bieži vien ir bezspēcīgi pret

lingvistisko ieradumu saistīt „savdabību” vienīgi ar „patstāvību” un autonomiju, bet dažkārt –

ar „egoismu”.

Maslou nesniedz stingru „patības” definīciju. Augstākminētā darba 14.punktā „Attīstības

un pašaktualizēšanās psiholoģija: pamatpieņēmumi” viņš kopējos vilcienos izklāsta personisku

izpratni par „patību”.

„Katram no mums piemīt meklējamā iekšējā daba – instinktveidīga, sākotnējā,

dotā, „dabiska”, proti, secīgi determinēta daba”. „”Individuālās patības” priekšnoteikumi

tiek veidoti „visai agri”. Tas lielākā mērā ir „jēls materiāls, nevis gatavais produkts. (..)

Šajā būtības dabā es iekļauju instinktveidīgas pamatvajadzības, spējas, talantus, anatomiju,

fizioloģisko līdzsvaru un temperamenta līdzsvarotību, pirmsdzimšanas un dzemdību traumas,

kuras varētu gūt jaundzimušais. Šīs kodols liek par sevi manīt dabisko tieksmju, kaislību vai

iekšējo pārliecību veidā ... Šīs jēls materiāls ļoti ātrā tempā pārvēršas par „Es” pēc saskarsmes

ar apkārtējo pasauli un sāk mijiedarbību ar to”. „Nepielietojamie” patības elementi darbojas

neapzināti. Savukārt apspiešana ir domāšanas un uzvedības iedarbīga determinante”. Šajā

aprakstā Maslou „patība” ļoti atgādina Junga „patība”.

Nobeigumā gribētos citēt Maslou darbu fragmentus, kuros, manuprāt, tika visprecīzāk

aprakstīta šajā darbā apskatīto aktuālāko aspektu specifika – mūsdienu cilvēka problēmas, kā arī

sarežģījumi psihoterapijas procesā ar sociāli un ekonomiski veiksmīgajiem cilvēkiem, turklāt šie

fragmenti sasaucas ar augstākminētajiem Dž.Kempbela un Junga darbiem:

„Man šķiet, ka pašlaik mēs dzīvojam pilnīgi vēsturiskajā brīdī, kas nelīdzinās tam, kas

bija līdz šim. Pati dzīve ir paātrinājusies kā nekad. Piemēram, pievērsiet uzmanību straujam

zinātnes, tehnikas un tehnoloģiskā progresa sasniegumu paātrinājumam pēdējo gadu laikā.

Manuprāt, ir acīmredzams, ka tas prasa izmaiņas attieksmē pret cilvēku un apkārtējo pasauli.

Runājot atklāti, ir radusies nepieciešamība pēc jauna cilvēka tipa... Mums jācenšas mainīties,

kļūstot par cilvēkiem, kuriem nevajadzēs padarīt pasauli par statisku un stabilu, iesaldēt to,

tādiem, kuri nesaskata nepieciešamību darīt to, ko ir darījuši viņu tēvi un vectēvi, kuri ar

pārliecību raugās nezināmajā rītdienā, tāds cilvēks būtu tik ļoti pārliecināts savos spēkos, ka ar

entuziasmu sagaidītu izmaiņas un dzīvotu, improvizējot un pielāgojoties tām”.

„Jūs varētu manīt, ka, analizējot kreativitāti, es lieku uzsvaru uz improvizāciju un

iedvesmu un cenšos izvairīties no kreativitātes iztirzāšanas no praktiskā labuma aspekta, no

produktivitātes viedokļa radīto māksliniecisko darbu skatupunkta. Taisnību sakot, man tas nav

pa prātam. Kāpēc? Кā jau ir zināms no radošā procesa un radošo cilvēku psiholoģiskajiem

pētījumiem, kreativitāte mēdz būt pirmatnējā un sekundārā.

Pirmatnējā kreativitāte jeb iedvesmojošā radošuma posms obligāti jānodala no

sekundārās kreativitātes jeb radošā produkta detalizācijas procesa un konkrētas formas

veidošanas šīm produktam. Šī otrā stadija iekļauj ne tikai un ne tik daudz kā daiļradi, bet gan

smagu vienveidīgu darbu, kura panākumi lielākoties ir atkarīgi no mākslinieka pašdisciplīnas,

jo mākslinieks dažkārt pavada gandrīz vai visu dzīvi, apgūstot noteiktus daiļrades instrumentus,

iedziļinoties materiāla būtībā, attīstot instrumentālās prasmes un iemaņas, un tikai tad viņš

beidzot ir gatavs pilnvērtīgi izteikt to, ko redz vai jūt. Es esmu pārliecināts, ka daudzi no jums

zina, ko nozīmē pamosties nakts vidū, kad jūs pārņem kāda ideja, iedvesma, doma, piemēram,

par romānu, lugu vai dzejoli, kas nāk no pašas sirds – un daudzi zina arī, cik reti šī radošā

ekstāze sniedz vērtīgus rezultātus. Šāda atklāsme nav ne graša vērta.

Iedvesmas pilnu plānu no gatava romāna, tāda kā, piemēram, Ļeva Tolstoja „Karš

un miers”, nošķir titāniskais darbs, stingra pašdisciplīna, nogurdinošas pieredzes pilnas

dienas, mēneši un gadi, lērums uzmetumu un melnrakstu, izmisums tīras papīra lapas

priekšā, daudzkārtējā pilnīga neizdevušos fragmentu pārrakstīšana u. tml. Savukārt sekundārā

kreativitāte, uz kuras balstās reāls mākslinieciskais produkts — izcilas gleznas, meistarīgi

romāni, tilti, izgudrojumi utt. — mudinātu mūs izpētīt pilnībā citus tikumus, tādus kā neatlaidība,

pacietība, darbaspējas un izturība, jo tieši šīs cilvēku īpašības veido pamatus šim daiļrades

etapam. Man šķiet prātīgi turēties tuvāk izskatītajai problemātikai un koncentrēt uzmanību uz

daiļrades sākumstadijas — atklāsmes un iedvesmas etapa, nerūpējoties par to, ka tie lielākoties

ne pie kā nenoved”.

Šādā veidā, sniedzot psihoterapijas palīdzību, ir vēlams stimulēt primārās kreativitātes

izpausmes, kuras mērķis nav tiešā labuma gūšana no radošā procesa. Protams, šādas kreatīvās

personības izpausmes ir iespējamas tikai tad, ja cilvēkam jau ir pietiekošs labuma līmenis, t.i.

personība nav uz fiziskās vai sociālās iznīcināšanas robežas.

Palīdzību „radoši orientētajām” personībām varētu sniegt kreativitātes stimulēšana

ārpus viņu profesionālās darbības sfēras, tādējādi ir iespējams panākt cilvēka iekšējo konfliktu

izstumto vai ignorēto punktu integrāciju, savukārt tas veicinātu subjektīvo laimes sajūtu, kas ir

tiešā veidā saistīts ar pašu radošo procesu, nevis ar rutīnas arodu nolūkā gūt labumu no pārdotā

objekta.

Piemēram, gleznotājs varētu sākt muzicēt vai spēlēt tenisu. Savukārt inženieris vai ārsts

– zīmēt vai dzejot, bet žurnālists nodarbosies ar tomātu audzēšanu siltumnīcā. Savām rokām

uztaisītais remonts savās mājās, cienasta pagatavošana, izšūšana krustdūrienā un iegādāto

motocikla detaļu montāža, aizraušanās ar Argentīnas tango vai austrumu cīņas mākslu – tie

visi ir primārās kreativitātes piemēri. Ir svarīgi, lai cilvēkam blakus būtu kāds, ar kuru varētu

padalīties ar saviem jauniem sasniegumiem. Tas padarītu viņa vai viņas personisko kontaktu

sfēru vēl krāšņāku, jo, kā es jau esmu norādījusi raksta sākumā – tikai attiecības ar cilvēkiem

spēj kļūt par uzticamu konteineri jebkuram psihes destrukcijas veidam.

Pretrunīgas un, kā šķiet no pirmā acu uzmetiena, ne visai saistīti viens ar otru

jēdzieni „individuācija – pašaktualizēšanās”, „labums”, „laime” un „kreativitāte” īstenībā ir cieši

savstarpēji saistīti un sapinušies viens ar otru. Viņi spēlē svarīgu lomu gan mūsdienīga cilvēka

dzīvē, gan garīgas veselības konsultēšanas procesā. Laime visus izlīdzina, tā pienākas katrai

dvēselei. Tomēr laime izpaužas vienīgi simboliski, dažādos tēlos, to ir iespējams panākt dažādos

veidos.

Es gribētu noslēgt šo rakstu ar Maslou citātu:

„Esamību apjēdzošā cilvēka integrācija. Daiļrade kā jaunā radīšanas process (parasti) prasa no

cilvēka visu, uz ko viņš ir spējīgs — šādos momentos cilvēks ir maksimāli integrējies, saņēmies

un viendabīgs, viņš pilnībā velta sevi kalpošanai darbam, kas viņu apbur. Tādējādi kreativitāte

ir sistēmas īpašība, sava veida vienojošā — geštaltu radošā — viendabīgas personības īpašība,

tā nenāk pie cilvēka kā slava ar apzeltītu pieminekli, un nepārņem cilvēku kā drudzis, kuru ir

izraisījušas mikroskopiskas augstāko prasmju baktērijas. Kreativitāte turas pretī disociācijai.

Cilvēks, koncentrējoties uz radošu aktu, zaudē ierasto sašķeltību un gūst viendabīgumu.”

1. Kreativitāte (no angļu val. “create” — radīt, angļu “creative” — radošs, māksliniecisks) —

indivīda radošās spējas, kuras raksturo spēja radīt principiāli jaunas idejas, kuras atšķiras no

tradicionālām jeb pieņemtajām domāšanas shēmām un ietilpst apdāvinātības struktūrā kā

neatkarīgais faktors, turklāt kreativitāte nozīmē spēju risināt problēmas, kas rodas statisko

sistēmu iekšienē. Saskaņā ar autoritatīvu amerikāņu psihologu Abrahāmu Maslou, kreativitāte ir

iedzimta radošā ievirze. Tā piemīt visiem, taču lielākā daļa cilvēku zaudē to vides ietekmē.

Literatūras saraksts:

1. M. Vāciete, „Individuācija un tās faktoru iracionālisms K.G.Junga darbos”

2. Кэмпбелл Дж. «Герой с тысячью лиц», София., 1997, с.262, 289

3. Г.Блюм, «Психоаналитические теории личности», Москва 1996, с. 220

4. Л. Хьелл, Д.Зиглер, «Теории личности» С-Петербург, 1997, с. 254-261, 335-

5. К. Роджерс, «Клиент-центрированная психотерапия», «Психотерапия», Москва,

6. Абрахам Гарольд Маслоу, «Дальние пределы человеческой психики», Евразия,

7. Абрахам Гарольд Маслоу, «Психологии бытия» «Релф-бук», «Ваклер» 1997, с

žūrnāls „Psiholoģija Mums” 2003, Nr.1 un 2.

356, 534-556.

2007, с.492-538

Санкт-Питербург, 1999, 71,81

16, с.231-232

Raksts publicēts 2011. gadā žūrnālā „Psiholoģija Mums”

Masu pseidokultūra un tās nozīme psihopatoloģijā

Lada Stoligvo, privātpraktizējoša psihiatre,

 (Eiropas psihoterapeita sertifikāts)

Izprast jautājumu bieži ir svarīgāk nekā zināt atbildi.

Everets Šostroms [1.]

Kā attīstās mūsdienu masu kultūra, un kāda ir tās ietekme uz cilvēku no psihoterapijas un psihiatrijas viedokļa?

Piedāvājot mūsdienu jauniešiem ideālu: respektabls kungs, firmas vai bankas vadītājs, tērpies brenda uzvalkā, elitārā automašīnā dodas uz VIP klubu, un jaunai sievietei – augstās modes apģērbu, plastisko ķirurģiju un moderno tehnoloģiju procedūras teicamas ārienes saglabāšanai un uzlabošanai savienojumā ar veiksmīgu karjeru un laulībām ar ne mazāk sociāli veiksmīgu vīrieti, kurš spēj nodrošināt viņai gan pārticību, gan jebkuru viņas sadzīvisko kaprīžu un vēlmju pēc izklaidēm piepildījumu, mūsdienu reklāma veido noteiktu sociālo stereotipu un līdz ar to ne tikai prognozē panākumus vai to trūkumu, bet arī liek pamatus psihopatoloģijai.

Mūsdienu medicīna šādiem pacientiem var piedāvāt galvenokārt medicīniskus preparātus, kas mazina adaptācijas traucējumu dēļ radušos simptomus, un līdz ar to dekompensē stāvokli(izdzēst), kas traucē viņiem pilnvērtīgi dzīvot un pazemina dzīves kvalitāti. Ja cilvēks to saprot un spēj vērsties pie speciālista, viņš var saņemt galvenokārt psihoterapeita maksas pakalpojumus, un tikai retās, tā saucamajās krīzes situācijās, ir iespējama laikā ierobežota valsts vai pašvaldības apmaksāta vēršanās pie psihoterapeitiem krīzes centros. Tomēr bieži došanās pie psihoterapeita ir saistīta nesen radušos, bet jau nostiprinājušos stereotipu par šāda speciālista apmeklēšanas nepieciešamību un šādas vizītes prestižu, un tā arī šis nosacījums kļūst par savdabīgu panākumu kritēriju. Pats klients šādos gadījumos ieņem pasīvi infantilu pozīciju un gaida, ka speciālists par klienta naudu veiks ar viņu gluži vai maģiskas manipulācijas un viņš kļūs citāds – bez simptomiem un vēl veiksmīgāks. Tādējādi palīdzība visbiežāk nav efektīva un ir grūti īstenojama, jo psihopatoloģijas cēlonis ir šāda cilvēka nespēja atbilst mūsdienu sabiedrības nerakstītajām prasībām, kas atspoguļojas TV un citu plašsaziņas līdzekļu produkcijā. Tāpēc cilvēks dziļi pārdzīvo savu šķietamo sociālekonomisko fiasko, viņa vērtību sistēmā ieviešas haoss, vai arī tā krasi mainās; cilvēks kļūst infantils un vairs nespēj tikt galā ar saviem afektiem un impulsiem.

Kultūra un pseidokultūra

Kultūra ir vajadzību veidošanas sistēma. Augsts kultūras līmenis ietekmē cilvēka ikdienu – samazina un pārveido viņa fizioloģiskās vajadzības, attīstot emocionālās, intelektuālās, morālās, estētiskās u. tml. vajadzības. Kultūra transformē zemākās vajadzības, pārveidojot tās par vairāk apzinātām un tīri cilvēciskām vajadzībām, no kurām galvenā ir – būt un palikt cilvēkam. Daudzas kultūras radītās vajadzības izrādās pārbioloģiskas, proti, tās nav spontānas vai impulsīvas; kultūra atbrīvo cilvēku no instinktu un iegribu gūsta un paceļ viņu apzinātības, līdzpārdzīvojuma un līdzjūtības līmenī. [8.] Daudzas vēsturē zināmās un pašreizējās kultūras ir noteikušas atklātu tabu fizioloģiskajam patēriņam, piemēram, nosakot gavēņus vai aizliegumus lietot noteikta veida ēdienu un apģērbu, stāties noteikta veida attiecībās vai izpaust konkrētu uzvedību. Īpaši tas ir attiecināms uz dzimumlomām un seksualitātes izpausmēm. Psiholoģijas un psihoterapijas speciālisti tieši to mēdza uzskatīt par daudzu psihisko traucējumu veidošanās galveno iemeslu. Bet pašlaik mēs esam citas galējības liecinieki – tā izraisa ne mazāk un varbūt pat vairāk psihisko traucējumu, nekā tas notika daudzo stingro tabu apstākļos.

Kādi gan ir šī mūsu vērojamā procesa iemesli? Vai tas ir tikai pēdējo gadu fenomens? Vai varbūt mēs esam nebūt ne vakar aizsākta procesa gultnē, šim procesam ir savas noteiktas attīstības likumsakarības un pilnībā prognozējams rezultāts?

Pašpietiekams un askētisks cilvēks principā nav derīgs neierobežotā patēriņa civilizācijai – tā ar viņu ir dziļās pretrunās, veidojas uzvedības un vērtību konflikts.

Krīze, uz kuru pašlaik ir tik ērti novelt visu, kas neglaimo mūsu acīm un ausīm un kas visus ir tik spēcīgi un sāpīgi skārusi, ir iestājusies ne tikai politikā un ekonomikā, bet, jo īpaši svarīgi, arī cilvēku dvēselē – un ne jau ekonomiskā sagruvuma brīdī, bet gan daudz agrāk. Izrādās, ka tirgus ideoloģiju caurstrāvo virkne iekšēju pretrunu un dziļu, pašsagraujošu konfliktu, kas aizvien uzskatāmāk atklājas līdz ar tās izplatīšanos. Iepriekšējo garīgo vērtību un orientieru sistēma ir sagrauta, bet jaunā sistēma ir destruktīva jau pašā būtībā. Turklāt šis apgalvojums ir spēkā ne vien postpadomju telpā, bet arī pārējā tā saucamajā attīstītajā sabiedrībā.

Informatīvi psiholoģiskajā telpā pašlaik vairāk nekā jebkad agrāk izpaužas ietekme uz ikviena sabiedrības locekļa psihoemocionālo stāvokli. Analizējot informācijas plūsmu saturu un emocionālo nokrāsu, ir iespējams apgalvot, ka akcents tiek likts ne tikai uz tendenciozu informācijas pasniegšanu, bet arī tiek veidota noteikta emocionāla atkarība no plašsaziņas līdzekļu nestajām plūsmām. Pēdējā laikā plašsaziņas līdzekļi fokusējas uz destruktīviem, vardarbīgiem un graujošiem notikumiem, kas vērsti uz spēcīgiem pārdzīvojumiem un asām, negatīvām baiļu un šausmu emocijām vai arī uz seksuālas ievirzes šokējošu vizuālo tēlu virknēm un aprakstiem. To varam dēvēt par plašsaziņas līdzekļu darba stratēģiju: informācijai ir jāizraisa cilvēkā ļoti spēcīga un izteikta reakcija, tai ir jāizsit viņš no līdzsvara stāvokļa un cieši jāpiesaista sev, jādominē pār cilvēku, pakļaujot viņu un panākot noteiktu efektu – emocionālajam satricinājumam ir jāmazina indivīda spēja analizēt informācijas plūsmu, būtībā izraisot atkarības veidošanos. [8.]

Lai tas notiktu, tiek veidota viltus stresa realitāte, biedējoša virtuālā pasaule, kas ir piesātināta ar briesmām, draudiem un agresiju. Tādējādi cilvēkā veidojas emocionālais spektrs, kurš sastāv no draudu, trauksmes, baiļu, aizvainojuma, neizpratnes, bezspēcības, vilšanās un skaudības izjūtas, ko provocē skandalozas ziņas par ietekmīgu un plaši reklamētu personu dzīvi – šie ļaudis ir kļuvuši par mūsdienu identifikācijas objektiem. Viss minētais izraisa cilvēka intelektuālās, radošās un morālās aktivitātes apspiešanu, palēnina vai izkropļo viņa personīgo izaugsmi un neatkarīgas individualitātes veidošanos – personība tiek primitivizēta un infantilizēta. Tā nebūt nav nejauša parādība, kaut gan tai nav nekāda sakara ar “vispasaules sazvērestību”. Tās pamatā ir gluži prozaiski iemesli – tādā veidā tiek izpildīts pasūtījums par patērētāju civilizācijas cilvēka veidošanu: šāds cilvēks ir “psihopatizēts” – trauksmains, pastāvīgi ar kaut ko neapmierināts, nelīdzsvarots, skaudīgs, alkatīgs, savā būtībā psiholoģiski atkarīgs, tendēts uz pašiznīcinošu rīcību. Viņam tādam ir jābūt, lai pastāvīgi meklētu savas garīgās nestabilitātes kupēšanas līdzekļus, un šī īpašība viņā pastāvīgi ir jāuztur. Turklāt instinktiem cilvēkā nav vienkārši jāpamostas – nē, viņā ir jātrako, jāplosās, jācīnās, citam citu jāaprij mežonīgām alkām pēc panākumiem, eksotiskiem seksuāliem iespaidiem, dzērieniem un produktiem, vēlmēm pēc superkomforta, iztapšanas jaunākajai modei un mūžīgas jaunības uzturēšanas. Ideāls patērētājs ir persona, kas nevis vienkārši svārstās un ir apmaldījusies neierobežoto iespēju džungļos, bet gan ir īstu kārdinājumu vētru pārņemta un plosīta, tātad patoloģiska – slima gan psihoterapeitiskā, gan bieži vien arī klīniskā, medicīniskā nozīmē.

Mūsdienu tā saucamās civilizētās sabiedrības kultūru var gluži pamatoti dēvēt par “instinktu industriju”. Kultūras tradicionālās funkcijas būtībā ir izkropļotas vai ačgārnas. Reklāmas gan ar balsi, gan vizuālo tēlu virknēm nemitīgi aicina patērētāju: valkā to, guli uz šitā, ēd un uzdzer to un to... Tiek reklamēta nevis zobu pasta, šampūns, losjons, bet gan viens un tas pats absolūti primitīvais modelis: ieziedies ar šo dezodorantu, rij, dzer – un visas sievietes (vai vīrieši) būs tavi! Tieši šādus primitīva ranga modeļus reklāma veido mūsu psihē. Īpaši bīstami šādi paterni ir bērniem un pusaudžiem, kuru vērtību sistēma vēl tikai veidojas, un personām ar difūzu personības identitāti. Tieši viņi ir visvieglāk ievainojami un nespēj kritiski izvērtēt demonstrētās video virknes. Cilvēks paklausīgi un haotiski tver to un to, viņš visu izmēģina, pēc visas tiecas, mētājas un sarausta sevi gabalos, tiekdamies pēc bieži vien pretrunīgām vēlmēm un iespējām, – būtībā viņam tiek nodrošināts iekšējais konflikts, kas savukārt ir vismaz neirotiskas reakcijas pamats. Bet cilvēks turpina vākt vairāk, nekā viņam vajadzīgs. Tā kļūst par kompulsīvu vajadzību – iegūstot lietu vai pakalpojumu, cilvēks tādējādi pārvar savu trauksmainību. Ē. Fromms [2.] savulaik rakstīja, ka “indivīds izrādās “brīvs” negatīvā nozīmē, proti, vientuļš ir nostājies pretī svešai un naidīgai pasaulei. Viens no mehānismiem “bēgšanai no brīvības” un trauksmes apspiešanai ir “automatizējošais konformisms”, “indivīds pārstāj būt viņš pats, viņš pilnībā pārņem vispārpieņemtā šablona piedāvāto personības tipu un kļūst tieši tāds pats kā visi apkārtējie un tāds, kādu tie viņu vēlas redzēt”. Ja spriežam pēc Ē. Fromma sacītā, novērojamais process nav būtiski jauns, tikai mārketinga filozofija to ir daudzkārt pastiprinājusi, un mūsdienās destruktivitātes pakāpe ir kļuvusi acīmredzami sociāli bīstama. Un, ja “visu pārējo” funkcionēšanas līmenis nepielūdzami pietuvosies psihotiskumam, automatizējošā konformisma process noteiktu sabiedrības daļu iegrūdīs izteiktā regresā. Tātad kurš gan ir jāārstē – konkrēti pacienti vai sociums, kas izraisījis viņu dekompensāciju?

Iepriekš psihiatrs destruktīvu cilvēka rīcību varēja traktēt kā viņa personīgās psihopatoloģijas izpausmi, bet mūsdienās plašsaziņas līdzekļu klaji patoloģiskā rīcība paceļ tos līdz gluži vai varonīgas rīcības pakāpei. Manuprāt, nav būtiskas atšķirības starp impulsiem un motīviem, kas uz ekshibicionistiskiem uzbrukumiem mudina grupu Femen un atšķirībā ar šīm dāmām pieticīgi pašapmierinājumu gūstošu ekshibicionistu krūmos pie skolas. Proti, tie abi apmierina savas seksuālās un agresijas vajadzības. Tiesa gan, dāmas savas epatāžas noformēšanā ir izrādījušās izdomas bagātas un adaptīvas, savus pašapmierināšanās aktus intelektualizējot ar politiskiem lozungiem. Tā nu var itin droši sacīt, ka iepriekš mums bija darīšana galvenokārt ar teorētiski labi aprakstītu vīriešu ekshibicionismu, bet mūsdienās ir vērojamas jaunas tā izpausmes sieviešu grupveida formā, kas ir daudz destruktīvāka, piesegta ar pseidopolitisku demagoģiju un sprediķošanu, turklāt vērsta uz televīzijas kamerām un ir izvirzījusi mērķi – piesaistīt sev, cik vien iespējams, daudz uzmanības gan pašu aktu laikā, gan arī to starplaikos –, un šajā nolūkā lieliski izmanto to radījušo kultūrvidi. Kur gan un kā priekšā tik šīs dāmas nav atkailinājušās, tomēr psiholoģiskā šķērsgriezumā viņu rīcība visuzskatāmāk atklājās Kijevā notikušajā akcijā, kurā kaila sieviete ar motorzāģi nozāģēja Piemiņas Krustu. Tas ir ne tikai ekshibicionisms un epatāža, bet arī centieni iznīcināt citu cilvēku garīgās vērtības.

Te jāpaskaidro, ka krusts bija uzstādīts staļinisko represiju upuru piemiņai. Pēc jēdzieniskās noslodzes šis simbols ir tuvs mūsu Torņakalnā par piemiņu deportāciju upuriem novietotajam vagonam. Pašas aktīvistes deklarēja, ka “ar šo aktu FEMEN aicina visus sabiedrības veselīgi domājošos spēkus nesaudzīgi izzāģēt no smadzenēm satrupējušos reliģiskos aizspriedumus, kuri kalpo par diktatūras balstu un traucē demokrātijas un sieviešu brīvības attīstību.” [3.] Būtībā viņas neinteresēja ne jēga, ne konteksts, ar kādu šis krusts ticis uzstādīts, ne arī fakts, ka simbolam nav īpašas saistības ar pareizticīgo reliģisko konfesiju, bet tas iemieso sēras un NKVD (Iekšlietu tautas komisariāta) upuru mūžīgo piemiņu. Analizējot citēto tekstu, var apgalvot, ka no tā dveš spriedumu virspusējība un domāšanas traucējumi, kas izpaužas kā saraustīti formulējumi, iespējams, pat to paraloģiskums, pašu omnipotence un citu cilvēku vērtību un jūtu noniecināšana, kā arī prasmīgi izvēlēti pašlaik modē esošie lozungi par dzimuma brīvību.

Acīm redzamas ir klaji sociopātiskas iezīmes. Tomēr šāda ciniska attieksme negūst pienācīgu pretsparu plašsaziņas līdzekļos, un situācija izvēršas ačgārni: personības ar patoloģisku, antisociālu uzvedību tiek slavētas, tiek deklarētas viņu demokrātiskās brīvības, bet tūkstošiem ļaužu vērtības netiek uzskatītas par demokrātiskām – tās tiek ignorētas un noniecinātas.

Situācija ar Krievijas grupu Pussy Riot attīstījās vēl interesantāk, uzskatāmi demonstrējot mūsdienu destruktīvās kultūras tendences: klaji izaicinošie, saraustītie, bez jebkāda pantmēra un ritma sacerētie teksti, uzlaboti ar politizētām frāzēm, grupas vulgārais nosaukums, epatātiski brutālais izpildījuma veids, kas vērsts uz maksimālas provokācijas efektu un aizvaino ticīgo ļaužu jūtas, savā būtībā sociopātiska, ciniska un visvarena rīcība ir personas ar atklāti marginālu uzvedību pacēlusi sociālās popularitātes pašā augšpusē. 2012. gadā “ArtReview” iekļāva viņas 100 visietekmīgāko kultūras darbinieku sarakstā, grupa tika izvirzīta Kandinska prēmijas piešķiršanai kā “gada projekts”, presē grupas raksturošanai tiek izmantots definējums “sirdsapziņas gūsteknes”. Tātad ar savu epatāžu un antisociālo uzvedību viņas panāca to, kā vārdā arī bija pārkāpušas rakstītos un nerakstītos likumus, proti, piesaistīja sev intensīvu uzmanību. Atstāsim maliņā dažādu politisko spēku intereses, kas ar šo situāciju ieguva sev politisko kapitālu. Interesants, manuprāt, ir visai iespaidīgais saraksts ar mūsdienu kultūras darbiniekiem, kas ir novērtējuši par klajo huligānismu cietumā iesēdinātās un atbalstījuši viņu “augsto mākslinieciskumu un ieguldījumu kultūrā”. Ar to mūsdienu kultūras darbinieki un plašsaziņas līdzekļi nosaka, ka sociopātisks uzvedības veids ir vēlams un veicināms. Pati šī atzīšana un atbalsts bija spontāni un impulsīvi, tāpēc varam secināt, ka atbalstu izraisīja spontāna iekšēja atbalstītāju identificēšanās – tātad tie, kas identificējas, arī ir tādā pašā personības organizācijas un funkcionēšanas līmenī, un arī viņi ir antisociālu uzskatu piekritēji... Tas nozīmē, ka mums ir darīšana nevis ar atsevišķiem indivīdiem, kam ir personības traucējumi, bet gan ar jaunas kultūras varietātes izpausmi.

Analizējot minēto situāciju, vēlos pievērst uzmanību tam, ka līdzās analizējamajiem brutāli destruktīvajiem veidiem Krievijā pastāv arī konstruktīvs kultūras darbinieku politiskā protesta veids. Piemēram, projekts “Pilsonis dzejnieks” (Гражданин поэт) – asa un asprātīga poētiska satīra nevainojamā un izsmalcinātā stilā, Dmitrija Bikova sarakstīta un aktiera Mihaila Jefremova spīdošā izpildījumā pasniegta dzeja par “dienas dusmām”. [9.] Tomēr šis projekts nav ieguvis slavenas prēmijas – acīmredzot, tās tiek piešķirtas nevis par meistarību, bet gan par skandālu. Inteliģence un izglītība pašlaik netiek augstu vērtētas.

No psihodinamiskā viedokļa mūsdienu pseidotirgus civilizāciju varētu dēvēt par borderlainu (borderline) civilizāciju. Ar robežpersonības struktūrai raksturīgu morāli ētisko vērtību pārvirzi, pastāvīgu trauksmi, agresiju, neapmierināmām vēlmēm, garām palaistu iespēju, gaistoša laika un zūdošas jaunības izjūtu, kā arī tolerances trūkumu pret frustrāciju, kas impulsīvi atspēlējas ar kompulsīvu pārēšanos vai krišanu tagad tik modernajā ortoreksijā un nevajadzīgā psihoaktīvo vielu lietošanā, nevajadzīgu lietu bezjēdzīgā pirkšanā, pašsagraujošos ieradumos un promiskuitātē.

Mūsdienu literatūras, publicistikas, žurnālistikas, TV un kino industrijas iezīmes

Lasot žurnālus, avīzes, interneta portālus un daudzus pēdējos gados popularitāti iemantojušos izdevumus, jāsecina, ka mūsdienu destruktīvo kultūru var dēvēt par dzeltenās preses kultūru jeb pseidokultūru. Un te nav darīšana ar nejaušām kļūdām vai mazizglītotību. Ir runa par īpaši veidotiem, perfekti izpildītiem darbiem, kas tiek radīti pēc konkrētiem nosacījumiem, izmantojot noteiktas zināšanas un iemaņas. Tas ir īpašs komplekss, kā iedarboties uz lasītāju, un tā pamatu veido vairākas galvenās likumsakarības.

Orientācija uz personības disharmoniju, uz garīgu un dvēselisku anestēziju, kas izpaužas caur nemitīgas darbošanās un “novitātes” principiem. “Novitātes” deklarēšana ir saistīta ar nepieciešamību pārkāpt tādas vai citādas robežas un aizliegumus, proti, obligāti izraisīt satricinājumu. [8.]

Viss tiek pakļauts pasaules raksturošanas un rīcības borderlainu principam: robežas pastāv tāpēc, lai tās pārkāptu, “tabu” nav, autoritāšu nav, toties ir vērtību un morāli ētiskais haoss. Citu būtisku kritēriju darbu vērtēšanai šī virziena pārstāvjiem nav. Tiek pielūgts pats “novitātes” princips: precei ir jābūt jaunai, “ekskluzīvai”, darbam ik dienas ir jābūt jaunam, jābūt aktīvai darbībai, jābūt novirzei laikā, proti, ir nepieciešama cilvēka pastāvīga un pilnīga nepastāvība laikā un situācijā. Jebkura estētiska vai cita vērtība tiek nomainīta pret “tehnoloģiskuma” un “ekskluzivitātes” kultu. Un nepavisam nav svarīgi, cik ērti kaut kas lietojams, vai ir skaisti vai ne, vai tas ir labs vai ļauns... Tiek vērtēta nevis jēga, nevis estētiskais vai morālais saturs un garīgā vērtība – visi vērtēšanas kritēriji mūsdienās ir sarucināti līdz minimumam, un priekšplānā izvirzās vērtējums par to, kādi līdzekļi ir ieguldīti, kura tehnika ir izmantota un cik triku izpildīts, proti, ir svarīgs pūliņu un tehnisko iemaņu apjoms.

To uzskatāmi var pārlūkot, analizējot pēdējo 20–30 gadu laikā pie šovbiznesa debesīm atmirdzējušo popzvaigžņu fenomenus. Gandrīz nekas nav atkarīgs no paša izpildītāja, bet viss – tikai no tā, cik daudz līdzekļu viņā ir ieguldīts. Nozīme ir varbūt tikai ārējam izskatam, piemēram, krūšu lielumam, savukārt atvērt muti fonogrammas pavadījumā var gandrīz jebkurš. Vērojot izpildītāju konkursus un analizējot šovbiznesa “zvaigžņu” uzstāšanos, var droši apgalvot, ka šai jomā daudz lielāka nozīme nekā pašai mūzikai ir specefektiem. Popularitāte tiek iegūta, ieguldot milzu līdzekļus reklāmā, kritiķiem pasūtītos rakstos, pseidoskandālos un epatāžā. Šova sagatavotības rādītājs ir nevis izpildījuma kvalitāte, bet gan rekvizītu tonnas. Tam visam, protams, ir visai attāla saistība ar mūziku. Ja mūsdienu dziedātāju nomazgātu, noskūtu, saķemmētu, ietērptu normālā apģērbā, izslēgtu no viņa priekšnesuma uguņošanu, sprādzienus un otrajā plānā redzamās puskailās meitenes, ja iedotu viņam mūzikas instrumentu un palūgtu nodziedāt bez fonogrammas, rezultāts būtu visai nožēlojams.

Primitivitātes vairošanās būtība ir tāda, ka gan visas sabiedrības, gan katra atsevišķa cilvēka garīgā dzīve gadu no gada kļūst vienkāršotāka un rupjāka.

Pseidokultūras jeb destruktīvās kultūras pamatā ir vairāki principi.

1. Dabisko reaģēšanas formu maiņa – psihiskās anestēzijas veidošanās

Tātad ir runa par cilvēka dabiskās emocionalitātes, viņa dabiskā kontaktēšanās veida graušanu un pārkāpšanu, dabisko un organisko emocionālo saikņu pārraušanu. Šai kultūrā tiek atbalstīta attiecību starp cilvēkiem sagraušana, emocionālās vides izpostīšana. Jebkuram radītajam darbam ir pēc noteiktām likumībām veidota struktūra. Ik mākslas darbs ir savā ziņā lamatas: cilvēkam ir jāieiet tajā, jāpiedzīvo noteikta emocionāla un enerģētiska virāža un jāiziet, esot jau citā stāvoklī. Tā ir jau pazīstamā “katarse” – attīrīšanās caur līdzpārdzīvojumu. Noteiktu emocionālo pārvirzi paredz arī destruktīvā kultūra, tikai tā notiek, izmantojot gluži citu mehānismu – emocionālu šoku. Turklāt šis šoks izraisa nevis attīrīšanos, bet gan ļoti spēcīgu destruktīvu pārdzīvojumu. Visspilgtākās situācijas, kādas piedāvā destruktīvā kultūra, ir nebeidzamas cīņu, vardarbības un pakaļdzīšanās ainas – situācijas, kurās cilvēks ir pata stāvoklī. Piemēram, uz ekrāna darbojas divi – upuris un viņa mocītājs. Pēc katarses likuma cilvēkam ir jāidentificējas ar vienu no viņiem. Skatītājs, kurš noraugās, kā sadists moka upuri, nevēlas identificēties ne ar vienu, ne ar otru, jo viņš nevēlas sevi iztēloties par upuri un vienlaikus negrib arī būt bende, jo tas ir nežēlīgi, amorāli u. tml. Cilvēks pārdzīvo bez līdzpārdzīvojuma, un tādējādi notiek emocionāla novirze. Šādi darbi iedarbojas kā savdabīga anestēzija: cilvēki it kā kļūst kurli, viņiem zūd dabiskās rezonanses mijiedarbība izjūta. [8.]

2. Tolerances pret destruktivitāti pastiprināšanās

Mūsdienu literatūras, publicistikas, TV un kino industrijas galvenais fokuss ir pievērsts marginālu, kriminālu vai patoloģisku apstākļu daudzkārtējai atainošanai: vardarbības aktiem, asinīm, līķiem – visam, kas saistīts ar sāpēm un nāvi. Šokējošie tēli tiek ieviesti ikdienas apritē, nebeidzami tiražēti un variēti, un tā tie iegūst aizvien atklātāku un brutālāku raksturu. Mūsdienu skatītājs simtiem reižu dienā redz vardarbības ainas vai dzird stāstījumus par tām. Mērķtiecīga šausmu un vardarbības demonstrācija izraisa to, ko varam saukt par līdzpārdzīvojuma un līdzjūtības krīzi. Daudzkārt pārkāpjot uztveres spējas slieksni, cilvēks kļūst emocionāli apdullināts un viņa emociju krājums tiek izsmelts – viņš kļūst nevis vienkārši vēsi vienaldzīgs, bet gan iegūst pilnīgu un dziļu vienaldzību pret vardarbības izpausmēm. Slepkavību, līķu un nāves daudzkārtēja rādīšana jau pati par sevi apdraud psihisko veselību. Tā sagrauj cilvēka psihiskā stāvokļa līdzsvaru, novirzot to uz trauksmes, briesmu un bezizejas izjūtas, apspiestas agresijas pusi. Destruktīvās kultūras būtība ir aicinājums uz nāvi, dzīves jēgas un vērtības noniecināšana. [8.]

З. Patoloģiska iztēle, slimīgi redzējumi

Tiek demonstrēti bezgala daudzi sižeti, kas atgādina halucinācijas, murgainus piedzīvojumus un apgalvojumus, proti, cilvēki tiek spiesti pārdzīvot stāvokļus, kas līdzinās produktīvai psihopatoloģiskai simptomātikai un citām izpausmēm, kuras ir raksturīgas smagām psihiskām patoloģijām. Var teikt, ka ik kanālā ir pārraides par paranormālām parādībām, magu un ekstrasensu cīņām, citplanētiešiem, ļaunajiem gariem un eksorcismu, kā arī par pašārstēšanās līdzekļiem, ko nav iespējams nosaukt nekā citādi kā tikai par kaitniecību. Par galvenajiem varoņiem kļūst neslēpti afēristi un manipulatori, kas iedzīvojas uz cilvēku bezpalīdzības un naivitātes rēķina, kā arī psihopāti un murgu slimnieki, kas gūst neierobežotu pieeju ēteram. Daudzu supergrāvēju sižeti ir piebārstīti ar parafrēniem murgiem. Tas viss skatītāja apziņu virza uz psihiskās funkcionēšanas psihotisko pusi. Tādējādi cilvēks izteiktu produktīvu simptomātiku sāk uztvert kā iespējamu normas variantu.

4. Mistiskās pasaules izjūtas vairošanās, tieksme pēc okultām zināšanām

Šī ir nākamā raksturīgā iezīme, kas pieņemas spēkā līdz ar apjukuma izjūtu un nespēju izzināt likumus, pēc kuriem dzīvo cilvēks un sabiedrība. Ezoteriskas ievirzes literatūras popularitātes uzplūdi liecina par vienas sabiedrības daļas brieduma trūkumu, infantilitāti un tieksmi sarežģītām problēmām atrast vienkāršus un nereti maģiskus risinājumus. Cilvēki alkst pēc brīnumiem, un tas, kaut gan cilvēcīgi un saprotami, tomēr ir ļoti bērnišķīgi. Proti, tā ir tipiska ticība “tēvam vai mātei” – augstākai būtnei, kas “nāks un ieviesīs dzīvē kārtību”, atbrīvojot cilvēku no atbildības nastas par pieņemamajiem lēmumiem vai apsolot “vietu paradīzes parterā”. Plaši izplatītās ezoteriskās literatūras kvalitāte ir ārkārtīgi zema, un tas liecina par potenciālā patērētāja primitivizāciju. Šie darbi ir sofistikas pārpilni, tie nav Austrumu domātāju, piemēram, Laodzi vai Šri Aurobindo Ghoša oriģināldarbi, tās nav ne Vēdas, ne Tibetas Mirušo grāmata. Tas ir savdabīgs “mikslis” – intelektuāla barība vieglam patēriņam. Piemēram, vienā šāda veida darbā var būt gan vēršanās pie kristietības jēdzieniem, gan parādību skaidrojums, atsaucoties uz karmas likumiem, uzstājīgi reklamēts vegānisms vai svaigēšana, ieteikts ievērot gavēņus un praktizēt āsanas – pilnīgs teorētisks absurds. Uzmanību piesaista arī tas, ka daudzu ezoterisko tekstu pamatā ir kļūdaina, nekritiska un būtībā psihotiska domāšana. Pamatojoties uz vienu faktu, tiek uzbūvēta vesela teorija, turklāt visai apšaubāma teorija. Ezoterika lielākoties pamatojas uz pieņēmumiem, ka kaut kad tas un tas varētu notikt, taču šai gadījumā iespēja tiek pasniegta kā neapstrīdams fakts.

5. Intimitātes iznīcināšana

Jebkura kultūra ietver apslēptu lietu un jēdzienu principus, kas nevar būt ikdienas apspriešanas objekts. Savukārt pseidokultūra noņem visus slepenos plīvurus – atvērtība un visa pieejamība noved līdz cinismam. Viss ir atļauts, viss ir atklāts! Un līdzās cinismam ir arī amorālisms.

Labs ir tas, ko dara stiprais, proti, uzvarētājs. Savukārt inteliģence, taktiskums, kārtīgums un pieticība tiek uztvertas kā vājuma un “lūzerības” pazīmes.

Vēl viena šīs kultūras pazīme ir seksualizācija, atklāta un pastāvīga cilvēka dzīves intīmo pušu demonstrācija. Par to darbā “Eiropas noriets” ir rakstījis O. Špenglers. [4.] Viņš par vienu no krīzes un civilizācijas sabrukuma cēloņiem uzskata visu cilvēka dzīves jomu pārvēršanu sportā. Politika – sports, zinātne – sports, mīlestība un sekss – arī sports. Un gluži kā sporta figūras tiek rādīti cilvēka dzīves intīmie mirkļi.

Arī ikdienas dzīvē ienākušie sociālie tīkli ir vēl vairāk sašaurinājuši cilvēka intīmo sfēru loku: viņš gluži kā uz plaukstas izliek tīklā savu pusdienu šķīvja saturu, parāda, kādā krāsā šodien ir nokrāsoti nagi, arī savas darbības tualetē un to, kāds izskatījies rīta paģirās... Personiskās intīmās telpas robeža pakāpeniski tiek reducēta.

6. Primitivizācija

Agrāk tika uzskatīts, ka jebkurš produkts, jebkurš darinājums ir vienīgais, unikāls un neatkārtojams. Mūsdienās daudzu TV un kino darbu sižeti tiek fabricēti kā plūsma. Proti, skatītājs, iedams uz grāvēja pirmizrādi, gaida nevis individuālu darbu, bet gan jaunas kombinācijas, atpazīstamus blokus, kas sitīs pa tiem pašiem viņa sabrūkošās apziņas punktiem. Ar to ir saistīts ļoti nopietns aspekts – tendence vienkāršot attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem, atteikšanās no augstākām jūtām, augstāko pārdzīvojumu izsmiešana. Cilvēka apziņas sarežģītākās struktūras kļūst vairs nevajadzīgas. Mēs topam intelektuāli raupjāki, mūsu apziņa – plakanāka, tātad notiek primitivizācija. Vienlaikus pastiprinās neuzticība pret intelektuālismu un gudriem, izglītotiem cilvēkiem.

Primitivizācija. Pornoerotika

No glancēto žurnālu un TV ekrāniem mums tiek stāstīts, ka robeža starp erotiku un pornogrāfiju ir visai neskaidra, nenoteikta un grūti uztverama. Te tūdaļ nāk prātā Edgars Po, kas reiz bildis: “Vienā gadījumā no simta kāds jautājums tiek pastiprināti apspriests tāpēc, ka tas patiešām nav skaidrs, pārējos deviņdesmit deviņos tas kļūst neskaidrs tāpēc, ka tiek pastiprināti apspriests.” [6.] Skatoties mūsdienu erotiskās filmas, nav īsti skaidrs, ko gan to autori izprot ar jēdzienu pornogrāfija. Šai sakarā sava absurduma dēļ ir interesanta kāda publiskā nama reklāma internetā: “Erotika ar prostitūtu.”

Patiesībā robeža starp erotiku un pornogrāfiju ir pavisam precīzi nosakāma.

Ja mākslas darbs, kurā ir redzami kaili dzimumorgāni, neizraisa fantāzijas par seksuālām tēmām, bet tiek uztverts kā šī mākslas darba papildu detaļa, mums ir darīšana ar erotiku. Labs piemērs ir sengrieķu statujas, kurās atainots kails cilvēka ķermenis, arī ainas par Bībeles tēmām, Renesanses laikmeta meistaru pilnība. Ja, skatoties darbu, rodas seksuālas emocijas vai vēlmes – un parasti pornogrāfija mērķtiecīgi modina tieši šādus impulsus –, mums ir darīšana ar pornogrāfiju. Tāpēc arī absolūtais vairākums mūsdienu filmu, kurās redzamas “erotiskas” ainas, ir pornogrāfijas paveids. [5.]

Par seksualizāciju tiek dēvēta parādība, kurā cilvēka vērtība ir atkarīga tikai no viņa seksuālās uzvedības, lai kādas būtu citas cilvēciskās īpašības, turklāt cilvēks tiek attēlots tikai kā seksuāls objekts. Seksualizācija var rosināt meitenēs un jaunās sievietēs neapmierinātību ar savu ķermeni, kā arī depresiju un ēšanas traucējumus.

Seksualizācija tiek plaši izmantota reklāmās. Telekompānijas naudu iegūst tikai no reklāmdevējiem. Un reklāmas mērķis ir pēc iespējas vairāk pārdot. Lai tā notiktu, ir jāpanāk, lai par vispārēju vēlēšanos kļūtu apēst un izdzert pēc iespējas vairāk un biežāk. Cilvēciskas īpašības tiek atņemtas cilvēkiem un piedēvētas precēm. Daudzos reklāmas rullīšos intonācija nav atkarīga no reklamējamās preces. Tiek demonstrēts it kā veļas skalojamais līdzeklis, it kā dezodorants, galva, kas žļembā saldo batoniņu vai košļeni, bet intonācijas un aspirācijas ir erotiska. Šie skatieni, smaidi, žesti, balsis nav apšaubāmi: tas ir viegls porno, un prece – tikai dekorācija.

Primitivizācija. Reāls un iztēlots sekss

Juceklīga dzimumpartneru maiņa – tāds ir īsta mūsdienu kinovaroņa – gan vīrieša, gan sievietes – mērķis. Vēlies būt par supervaroni? Tātad tev ir pastāvīgi jāmaina dzimumpartneri – tādējādi promiskuitāte tiek pacelta līdz prioritāras uzvedības pakāpei.

Arī sievietēm ir jābūt “progresīvām”. To uzskatāmi apliecina filma “Sekss un lielpilsēta”. Šī seriāla lielākajā daļā tā varones vai nu meklē seksa partneri, vai, to atradušas, nodarbojas ar seksu. Pašai “no važām visbrīvākajai” varonei Samantai šādu partneru ir bijis 327 (tostarp viena sieviete), “konservatīvajai” Kerijai – 119, dzēlīgajai Mirandai – 59, “romantiskajai” Šarlotei – 36.

Tātad seksa ir vairāk. Sekss nevis realitātē, bet iztēlē pašreizējās milzu devās kropļo psihi. Tāpēc pornogrāfijas skatīšanās var izraisīt seksuālus traucējumus, tostarp impotenci. Skatoties pornogrāfiju, slinkais partneris kļūst vēl slinkāks, jo pornogrāfijā nav vajadzīga ne priekšspēle, ne pieskaņošanās partnerim – viss koncentrējas un noslēdzas tikai sevī. Rezultāts: sekss ar partneri laika gaitā kļūst “pārāk problemātisks”, un cilvēks atrod vienkāršākus sevis apmierināšanas veidus.

Primitivizācija. Viduvējība – mūsdienu sabiedrības elks

Mēs dzīvojam viduvējības triumfa laikmetā. Sabiedrībai nav vajadzīgi ne ģēniji, ne varoņi – tai ir vajadzīgi profesionāli baņķieri. Protams, sabiedriskais viedoklis apsveic varoņu un ģēniju parādīšanos, tikai šie vārdi ietver nu jau gluži citu jēgu. Apritē ir parādījušies jau tādi izteicieni kā “ģeniāls krāpnieks”, “ģeniāls maniaks”.

Daudzi mākslas zinātnieki apgalvo, ka visi ģēniji esot mazliet traki vai ka visi dižie mākslas pārstāvji ir bijuši homoseksuālisti. Tas, protams, neatbilst patiesībai. Sabiedriskajā viedoklī pakāpeniski nostiprinās doma, ka dižie cilvēki pastāvīgi izraisa problēmas, likstas un nelaimes.

Primitivizācija. Kas īsti ir labs? Un kas ir slikts?

Mūsdienās visi vārdi iegūst jaunu jēgu. Pornogrāfiska filma vai grāmata tiek dēvēta par drosmīgu eksperimentu. Pēdējo gadu laikā zīmīgs gadījums bija vētrainā sajūsmināšanās par grāmatu “50 pelēkā nianses”. Stāstījums par perversijām tiek dēvēts par atklātu vēstījumu – tāda, lūk, ir mūsu laikmeta drosme un atklātība. Toties jēdziena “varonība” vietā stājas cits – “tēlot varoni”. “Stulba varonība nav vajadzīga,” – saka viena no personām grāmatā “Harijs Poters”. Vārdu savienojums “stulba varonība” ir kļuvis par modernajā valodā stabili iedzīvojušos izteicienu. Ir sācies jēdzienu maiņas process: tiek sludināts patriotisms, bet Dzimtene tiek uztverta tikai kā vieta, kurā saņemam ienākumus un maksājam nodokļus, tiek cildināta mīlestība, bet vienlaikus pausts uzskats, ka tā ir savienojama ar gadījuma rakstura neuzticību – tā teikt, “sānsoļi stiprina laulību”. Jau G. K. Lihtenbergs [7.] ir aizrādījis, ka visbīstamākie ir nevis tīri meli, bet melu un patiesības mistrojums – to cilvēks vieglāk pieņem, tāpēc tas viņu straujāk demoralizē.

Notiek visas sabiedrības vērtību struktūras izskalošana – vēl šo procesu var dēvēt par identitātes difuzitāti. Tā tiek panākta, sagraujot kopējo vērtību sistēmu; tādējādi vērtības ar svarīgu sociālo nozīmi tiek pielīdzinātas maznozīmīgajām. Cilvēks, kas veiksmīgi aplaupījis banku, tiek vērtēts tāpat kā cilvēks, kas uzrakstījis veiksmīgu grāmatu. Fotomodele ir ne mazāk nozīmīga par zinātnieku, kas atklājis ļaundabīgos audzējus ārstējošu preparātu. Seksuālu izvirtuli vai teroristu valsts aizsargā pat vairāk nekā normālu cilvēku. Piemēram, Breivīkam ieslodzījuma vietās tiek piedāvātas ērtības, par kādām var tikai sapņot cilvēks, kurš godīgi strādājis savas valsts labā; no budžeta līdzekļiem tiek apmaksātas ne tikai tās, bet arī personāls, kas atvieglo viņam vieninieka kamerā sēžamo laiku, proti, sanāk, ka viņš kamerā nemaz nav īsti vienatnē. Savā ziņā viņš ir ievietots VIP numurā ar apkalpotāju un animatoriem, un par to maksā nodokļu maksātāji. Tiesību aizstāvji uzrauga viņa pilsoņa tiesību ievērošanu, bet ignorē viņa nogalināto pilnīgi nevainīgo cilvēku un to tuvinieku tiesības.

Vēl jo vairāk, pilnīgi visās mūsdienu filmās – bez izņēmuma – cilvēks, kas cīnās ar izvirtuļiem, tiek attēlots kā trakais, kam ir vesela kaudze kompleksu. Šādā sabiedrībā cilvēks pārstāj saprast, kas īsti ir labi un kas – slikti un par ko kļūt – par modeli, politiķi, banku aplaupītāju vai teroristu.

Primitivizācija. Dzimumu robežu nojaukšana

Pašreizējai sistēmai ir izdevīgi dzēst visas atšķirības starp cilvēkiem, arī dzimumatšķirības. Kas gan ir masu patēriņa sabiedrība? Tā ir sabiedrība, kas sastāv no masu patērētājiem. Un, lai patērētāji būtu masu produkcijas patērētāji, viņiem ir jābūt standartizētiem un bezpersoniskiem, jo masu produkcijas ražošana ir nesalīdzināmi izdevīgāka par individuālu ražošanu. Centieni padarīt cilvēku bezpersonisku galvenokārt ir vērsti uz robežu nojaukšanu starp dzimumiem.

Šīs parādības būtība ir ne jau biksēs vai kleitās, ne jau tajā, ka dažās valstīs vīrieši pašlaik veic tikpat daudz plastisko operāciju, cik sievietes, – nē, lietas būtība ir tāda, ka robežu izdzēšana starp dzimumiem pakāpeniski sāk iegūt šizofrēnisku ievirzi.

Pirms kāda laika Zviedrijas pirmsskolas iestāžu darbinieki no TV ekrāniem priecīgi dalījās ar saviem novatoriskajiem panākumiem bērnu audzināšanā. Izrādās, ka tas nebūt nav tikai slimas iztēles produkts vai muļķīgs joks. Viņiem patiešām ir pirmsskolas iestādes, kurās pie bērniem vēršas “bērns”. Visi ir vienādi ģērbti, nav pieņemts sacīt: “Puisīt!” vai “Meitenīt!”; bērnus cenšas uzrunāt, lietojot vārdu formas, kas nenorāda uz viņu dzimumu. Tiek apgalvots, ka tie ir centieni izskaust dzimumu stereotipus.

Vispārsteidzošākais, ka atrodas arī vecāki, kas bērnus uz turieni ved. Proti, ideja par dzimumu robežu nolīdzināšanu daļā zviedru sabiedrības ir guvusi atbalstu!

Nesen Vācijas likumdevēji paziņoja, ka tagad, reģistrējot bērna dzimumu, ir radusies arī trešā iespēja... Tiek apgalvots, ka šo “cita” dzimuma iespēju varēs izmantot gadījumos, kad dzimums nebūs nosakāms. Te nu vēlos precizēt, ka patiesa bioloģiskā hermofrodītisma gadījumi ir ārkārtīgi reti, un gribas cerēt, ka šī “cita” identifikācija netiks izmantota paša bērna dzimumidentitātes traucējumu gadījumos vai viņa vecāku murgaino konstrukciju dēļ.

Vistālāk dzimumu līdztiesībā ir “pavirzījusies” Austrālija: pēc ilgstošas cīņas ar “rupju pārkāpumu, cilvēkam liedzot pamattiesības brīvi izpausties”, Viktorijas štata tiesībsargājošo iestāžu kalpotāji beidzot ir vienādoti savās tiesībās. Proti, tagad ikvienam policistam ir tiesības audzēt bizītes un astītes, savukārt sievietes morālajai kompensācijai drīkst audzēt bārdas, ūsas un vaigubārdas [10.]. Likumdevējos šaubas nav izraisījis priekšlikuma nefizioloģiskums un no tā izrietošais pilnīgais absurdums.

Loģisks turpinājums paranoidālajai idejai par dzimumu vienlīdzību ir psiholoģiskais hermofrodītisms, kurš tika minēts, aprakstot dažu zviedru pirmsskolas iestāžu darbu, un par kuru būs runa nu jau saistībā ar Latvijas realitāti.

Pērn Latvijas sabiedrība vētraini apsprieda mēģinājumus par mācību līdzekli ieviest grāmatiņu par Kārļa–Karlīnas un Rūtas–Riharda seksuālās identitātes metamorfozēm. Nav šaubu, ka šim darbam ir jāieņem pienācīga vieta psihiatru un klīnisko psihologu mācību kursā, jo tas ir labs pieauguša cilvēka dzimumidentitātes traucējumu piemērs, kas ar radošas sublimācijas starpniecību izpausts literārā darbā. Tomēr grāmatiņa tika piedāvāta kā mācību līdzeklis pirmsskolas iestādēs.

Normāli vecumgrupā, kurai šis mācību līdzeklis tika piedāvāts, bērniem jau ir izveidojusies skaidra dzimumidentifikācija, proti, viņi apzinās savu dzimumu. Ja tā nav, jautājums ir jārisina bērna vecākiem, individuāli piesaistot atbilstošos speciālistus. Varētu šķist – lai taču palasa bērniem grāmatiņu, kāds gan no tā ļaunums? Arī starp psihologiem atradās tādi, kas tūdaļ metās atbalstīt “novitāti”, ignorējot to, ka vairumam bērnu šāda informācija ne vien nav aktuāla, jo viņiem jau ir sava dzimumidentitāte, bet bērniem ar nestabilu psihi tā ir pat klaji kaitīga.

Ja reiz vērojam, ka pat starp šajā nozarē izglītotiem cilvēkiem atrodas tādi, kam virspusējās zināšanas vai personiskā identifikācija ar grāmatiņā aprakstīto problēmu liedza spēju prasmīgi novērtēt un izrādīt pretsparu psiholoģiskā hermofrodītisma idejām, tad kā gan varam gaidīt, ka pirmsskolas vecuma bērns spēs konstruktīvi pārstādāt piedāvāto materiālu? Manuprāt, labākajā gadījumā var notikt izspiešana, bet pastāv arī būtiska regresa iespējamība.

7. Infantilizācija

Lai aprakstītu pašlaik notiekošā procesa dinamiku, paraudzīsim, kas gan ir “atbildīgs cilvēks” tradicionālā izpratnē, proti, kā uz šo jautājumu tiktu atbildēts pirms 30–40 gadiem. Bērniem un pieaugušajiem tiek izmantoti dažādi atbildības kritēriji.

Agrāk par atbildīgu tika saukts mazulis, kurš it visā palīdzēja saviem vecākiem. Šāds bērns rūpējās par jaunākajiem brālīšiem un māsiņām, labprāt nodarbojās ar sportu, labi mācījās utt. Bet nevienam pat prātā neienāca par atbildīgiem saukt vecākus, kas rūpējas par savu bērnu. Jo tas taču ir pilnīgi dabiski – barot un apģērbt bērnu, kopt bērnu, kad viņš ir slims, lasīt grāmatiņas, stāstīt pasakas, attīstīt viņa valodu, iemaņas un pasaules izpratni, veidot izpratni, kas ir labs un kas – slikts.

Atbildība ir centieni it visā palīdzēt mīļajiem cilvēkiem, cieņa pret apkārtējiem un vēlme atvieglot cilvēkiem dzīvi. Palīdzot citiem, atbildīgs cilvēks izjūt dziļu apmierinājumu un prieku.

Bet pašlaik veidojas gluži citāda situācija un vērtējuma kritērijos ir vērojama nobīde. Mūsdienās daži vecāki uzskata: ja bērns nelieto narkotikas, nedzer, diennaktīm ilgi nespēlē datorspēles un apmeklē skolu, tātad viņš ir ļoti atbildīgs. Vecāki, kas patstāvīgi, bez vecmāmiņām, vectētiņiem un auklītēm audzina bērnus, ir gluži vai cietēji. Māte, kas kopj bērnu invalīdu, ir varone, atdarināšanas cienīgs piemērs. Bet, ja cilvēks upurē savas intereses citu labā, ja par brīvu palīdz svešiem cilvēkiem, tad viņš labākajā gadījumā tiek uzskatīts par dīvaini, kaut kādu “trako pilsētnieku”.

Vairākums cilvēku nevēlas jaukties tajā, kas viņus neskar. Vārdu sakot, par atbildīgu pašlaik tiek uzskatīts cilvēks, kurš spēj kaut vai mazliet atbildēt par savu rīcību. Un tā ir principiāla atšķirība no nerakstītajām normām, kas bija aktuālas pirms 30–40 gadiem.

Atbildīgam cilvēkam visbiežāk tiek pretstatīts infantils cilvēks. Infantilais nespēj par sevi atbildēt, viņu virza mirkļa iegribas. Viņš ir tendēts uz impulsīvu, nepārdomātu, neloģisku un bieži vien pat biedējošu rīcību. Protams, tas nepavisam nenozīmē, ka jebkurš infantils cilvēks ir tendēts uz asociālu rīcību. Tā drīzāk ir galējā forma, kas jau tuvojas patoloģijai. Tomēr infantils cilvēks parasti nespēj vai nevēlas atbildēt par savu rīcību.

Infantilas personības egocentriskā uzvedība norobežo viņu no apkārtējiem Kamēr cilvēks ir jauns un vesels, šķēršļi, kurus viņš ar savu egocentrismu uzceļ, var nebūt tik pamanāmi. Toties slimības un vecuma skarts, viņš riskē palikt vienatnē, bez tuvu cilvēku atbalsta.

Mūsdienu pasaulē sarodas aizvien vairāk bezatbildīgu cilvēku, kas nevēlas atbildēt par saviem bērniem, saviem vecākiem, par savas Dzimtenes likteni un, vēl jo vairāk, nespēj atbildēt arī paši par sevi. “Pēc manis – kaut vai ūdens plūdi” – dažkārt šķiet, ka visa mūsdienu paaudze dzīvo tieši pēc šī principa.

Ja vērīgi ielūkojamies mediju telpā notiekošajā, kļūst acīmredzams, ka infantilizācija mums tiek neatlaidīgi uzspiesta. Iepriekš izklāstītais primitivizācijas process to strauji veicina, un cilvēkos tiek iepotētas patērētāju vērtības.

Infantili cilvēki ir ideāli patērētāji. Tieši viņi, mirkļa iegribu vadīti, “uzķeras” uz spilgta iepakojuma, “pērc divas zobu pastas un dāvanā saņem zobu birstīti” vai tamlīdzīgām akcijām. Viņus visvieglāk ir aptīt ap pirkstu ar naudu, un viņiem visvieglāk var “iesmērēt” pat pilnīgi nevajadzīgu preci. Infantiliem cilvēkiem viss ātri apnīk, viņi cenšas pirkt vairāk un iegūt labākas lietas, nekā ir kaimiņam.

Viņi ir kā bērni ar pieauguša cilvēka apetīti un finanšu iespējām. Tieši uz viņu rēķina plaukst un zeļ patērētāju sabiedrība – viņi ir kā skrūvītes mūsdienu sabiedrības globālajā mehānismā, biznesa slaucamās govis. Plašsaziņas līdzekļi veiksmīgi pārliecina infantilus vecākus, ka viņi nepareizi mīl un nepareizi audzina savus bērnus un nespēs tikt galā bez speciālistu palīdzības. Un, visbriesmīgākais, bieži izrādās, ka tā patiešām ir. Jo infantils nespēj izaudzināt pieaugušo vai – labākajā gadījumā – spēj izaudzināt sev līdzīgu.

8. Atsvešināšanās princips.

Tā ir atsvešināšanās starp cilvēkiem, starp indivīdu un pasauli un cilvēka atsvešināšanās pašam no sevis. Tradicionāli kultūrai ir skaidra vērtību koordināšu sistēma. Stabilo tradicionālo kultūru pamatā ir jēdzieni ticība un mīlestība. Arī destruktīvas kultūras pamatā ir noteikti jēdzieni: ticības vietā – apmātība, mīlestības vietā – apmierinājums. Ko iegūstam no šādas maiņas? Ticība – kam? Apmātība – ar ko? Mīlestība – pret ko? Apmierinājums – no kā? Proti, personiskas attiecības tiek aizstātas ar priekšmetiskām. Notiek vērtību sistēmas maiņa. Kādas ir tās sekas? Ticība un mīlestība ir attiecības, kas no cilvēka ir vērstas uz cilvēku, proti, tās uztur cilvēku viengabalainās saiknes noturīgo struktūru. Savukārt apsēstībai un baudai ir gluži citāda daba – cilvēks ir piesaistīts pie atsevišķas kvalitātes vai īpašības. Tā gan pasaulei, gan cilvēkam tajā tiek atņemta dvēsele. [8.]

Pseidokultūras bīstamība ir tājā, ka tā jau ir kļuvusi par sava veida “ideoloģiju” un piedāvā savu pasaules skaidrojumu un savu antivērtību sistēmu: mīlestība ir primitīva, cieši saistīta ar vardarbību, bauda tiek sasniegta, izmantojot vardarbību. Uzticībai ir jēga tikai attiecībā pret alus šķirni, retāk – futbola komandu vai darba devēju firmu. Labais izskatās smieklīgs vai vājš. Ļaunums pastāvīgi uzvar, jo tā pusē ir spēks. Personība šai pasaulē spēj pastāvēt tikai tad, kad darbojoties, neņemot vērā morāli un liekot lietā vardarbību un krāpšanu. Uzvarēt var tikai viltīgais, nodevīgais un “krutais”. Pusaudzis, “tīnis”, kas tiecas pēc zināšanām un izglītības, ir “vārgulis, muļķis, botāniķis”. Šāda dzīves versija aktīvi iespiežas cilvēku apziņā, līdz ar to sašķobot un deformējot viņu savstarpējās attiecības.

Cilvēks vairs nav piesaistīts pie stingras vērtību koordinātu sistēmas: struktūra ir izjaukta, personības robežas – nepastāvīgas, tā aizvien izteiktāk iegūst difūzu identitāti, un nule teiktais ir attiecināms ne tikai uz jaunām personībām, kas vēl tikai veidojas: sociums nivelē arī izveidojušos personību robežas. Indivīds ir koncentrējies uz savu paša atsevišķu stāvokli, noskaņojumu vai vēlmi. Un viņš vienmēr būs nepastāvīga konstrukcija, kuru ir pārņēmusi priekšmetiskā vide un kurai tātad ir vajadzīgs ārējs atbalsts. [8].

Šādi disbalansētam cilvēkam raksturīgs īpašību savienojums ir viegla ievainojamība gan pasaules agresijas, gan arī savas iekšējās pastāvīgās impulsivitātes, nepastāvības un agresijas dēļ – šī agresija var būt gan vērsta uz āru, gan arī izpausties pašdestruktīvā rīcībā. Tātad, no vienas puses, cilvēks ir satraukts, aizdomu mākts un baiļu varā; no otras puses, viņa līdzpārdzīvojuma spējas ir izsmeltas, tātad viņš ir pilnīgi vienaldzīgs, pilns baiļu un agresijas. Šādu īpašību apkopojums ietilpst verga psiholoģijas raksturojumā.

Tātad antikultūra jeb pseidokultūra ir īpaša civilizācijas parādība, tā veido verga psiholoģiju apstākļos, kad nav sociālās verdzības. Cilvēks kļūst par sava īpašuma, sava stāvokļa, vēlmju, iegribu utt. vergu. Proti, viņš ir cilvēks, ko var vadīt ar viņu radījušās pseidokultūras līdzekļiem, ar viņu var manipulēt, izmantojot daudzus sociālos, psiholoģiskos un informācijas mehānismus. Informatīvā spiediena un antikultūras apvienojums slepšus veido jauna veida verdzību – psiholoģisko verdzību. [8.]

Katastrofas daudzās civilizācijas ir notikušas tādēļ, ka masas, zaudējušas saikni ar garīgumu un patiesajām zināšanām, pašas ir atdevušas savu kultūru un valsti citām kultūrām – daudz zemāk organizētām sabiedrībām, kuru darbības jēga tām bija izprotamāka un vienkāršāka.

Jebkuras dzīvotspējīgas kultūras pamats ir pozitīvu vērtību sistēma. Jebkura noturīga kultūras modeļa pamatā ir pozitīvs cilvēka tēls un tā noturīgās saiknes ar pasauli. Šāda modeļa pamatā ir priekšstats par krietnu cilvēku, kura vērtīgums pastāvīgi tiek demonstrēts un pierādīts; šādas kultūras centrā ir varonis – darītājs. Tā veido multiplu saikņu sistēmu, kas saista cilvēku ar pasauli, kas aptver viņu no visām pusēm un rada viņā kopēju izjūtu par savu aizsargātību un iekļautību pasaulē. No tā arī izriet secinājums par cilvēka vērtīgumu un pastāvīgumu, par to, cik viņš ir vajadzīgs, pieprasīts, izmantojams. Tas ir svarīgs posms vientulības, trauksmes un nedrošības pārvarēšanā. [8.]

Literatūra.

1. http://ligis.ru/librari/2572.htm

2. Фромм, Э. Бегство от свободы. Москва: Прогресс, 1995.

3. http://www.mk.ru/politics/world/article/2012/08/17/737972-aktivistki-femen-spilili-poklonnyiy-krest-v-tsentre-kieva.html

4. http://royallib.ru/book/osvald_shpengler/zakat_evropi_obraz_i_deystvitelnost.html

5. http://rusmissia.ru/Zakat/1-3-8.html

6. Ивин, А. А. Искусство правильно мыслить. Москва, 1990. С. 229. 

7. http://rutracker.org/forum/viewtopic.php?t=3766995 Г.К.Лихтенберг афоризмы

8. Безносюк, Е. В., Князева, М.Л. Психопатология современной культуры. http://www.ipr.by/ru/articles/2004/article_2.html

9. Гражданин поэт. http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%93%D1%80%D0%B0%D0%B6%D0%B4%D0%B0%D0%BD%D0%B8%D0%BD_%D0%BF%D0%BE%D1%8D%D1%82

10. Женщины и мужчины поменялись правами. http://www.utro.ru/articles/2003/07/28/217727.shtml

Raksts publicēts žurnālā  "Psiholoģija Mums" 2013.gadā jubilējas numurā.